Kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa piemiņas pēcpusdienā klātesošie tika aicināti pārdomāt savas spilgtākās atmiņas par akadēmiķi, es konstatēju, ka nevaru izdalīt kādu vienu notikumu. Vēl vairāk – Stradiņš man no sākta gala ir bijis kā viens no kopējā jēdziena Stradiņi – elitāras dzimtas, kurā katram, sākot ar profesoru Paulu Stradiņu un turpinot līdz pat nu jau ceturtajai paaudzei, kā liecināja Kārļa uzstāšanās, ir sava izcila vieta.
Profesoru Paulu Stradiņu es dzīvē nesastapu, biju pārāk jauna. Tik vien, cik dzirdēju no tantes – viņa bija profesora operāciju māsa toreizējā 2. Pilsētas slimnīcā. Taču profesora kabinets Ventspils ielas mājā mani, toreizējo televīzijas zinātnes raidījumu žurnālisti, kas 70. gadu vidū bija ieradusies taisīt interviju, burtiski paralizēja. Televīzijas tehniskās iespējas vēl bija vājas, translācijas un ierakstus varēja taisīt tikai no tām vietām, kur PTS (pārvietojamās televīzijas stacijas) autobusa antenas tiešā līnijā „trāpīja” TV tornim Nometņu (toreiz L. Laicena) ielā. Un profesora Stradiņa māja tāda bija. Kabinetā milzīgs rakstāmgalds, smagnējie skapji, pilni ar grāmatām, pie sienām gleznas, grāmatas un žurnāli uz katras brīvās vietas. Milzīgs kultūras bastions un pa vidu – jaunais akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bezgala vienkāršs, pretimnākošs un sarunai atvērts. Ne miņas no viena otra jaunā zinātnieka cenšanās runāt pēc iespējas sarežģīti, lai visi redzētu, cik viņš gudrs.
Pēc tam bija daudzas citas sarunas, nereti tajā pašā kabinetā, kas akadēmiķim Stradiņam sekoja uz dzīvokli Tērbatas (toreiz – P. Stučkas) ielā, kur pirms viņa bija dzīvojusi zinātnes granddāma akadēmiķe Lidija Liepiņa, un, pēc denacionalizācijas buma, uz K. Valdemāra ielu. Turklāt sarunas parasti nebija par ķīmiju, bet par dažādām vēstures tēmām, sākot ar zinātnes un tehnikas vēsturi, kultūrvēsturi, dabas un pieminekļu aizsardzību, par ko nu kuro reizi, strādājot žurnālā „Zvaigzne”, sastādot Dabas un vēstures kalendāru un vēlāk gatavojot publikācijas žurnālam „Enerģija un Pasaule”, kura redakcijas padomes loceklis akadēmiķis Stradiņš bija kopš 2003. gada, nācās rakstīt. Viņa prezidentūras laikā Latvijas Zinātņu akadēmijā, protams, visvairāk par zinātnes aktualitātēm avīzē „Zinātnes Vēstnesis”. (Saskaitīju, ka trijos akadēmiķa Jāņa Stradiņa Biobibliogrāfijas sējumos kopā mūsu sadarbība rakstītā veidā fiksēta vairāk neka 130 reižu.)
Kāpēc es pieminēju tieši kabinetu? Man tā pamatīgums korelēja ar to pamatīgumu, ar kādu akadēmiķis Stradiņš darīja visu, kam ķērās klāt. Es pat teiktu – fundamentālu pamatīgumu. Arī viņa kabinets Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē palika fundamentāli nemainīgs, vienalga, vai akadēmiķis bija viceprezidents, prezidents vai Senāta priekšsēdētājs. Pēc saimnieka vēlmes kabinetam gāja secen jebkura modernizācija. Tās pašas pamatīgās, „nemodernās” mēbeles, gleznas pie sienām. Šķita, ka akadēmiķis nav iedomājams bez šīs stabilās, pamatīgās vietas.
Kad žurnālistes gaitās tikos ar dēliem Paulu un Pēteri, arī viņos, jaunos, modernos zinātniekos ar pasaules vērienu, es manīju to pašu Stradiņu pamatīgumu, kalpošanu fundamentālām vērtībām kā fizikā, tā medicīnā. Un tagad arī Kārlis ir uzņēmies fundamentālu darbu – ar mājaslapas palīdzību veidot virtuālu atmiņu krājumu par savu fantastisko vectēvu. (Vai tiešām tas ir tas pats mazais Kārlītis, kurš ar milzu pašcieņu sēdēja sava vectēva vietā VIP ložā Arēnā Rīga svarīga starptautiska mača laikā par izbrīnu ITERA Latvija prezidentam Jurim Savickim, kurš šo ekskluzīvo un daudzu iekāroto ieejas karti bija akadēmiķim nosūtījis? Ko neteiksi – Stradiņu gēni.)
Atvadu dievkalpojumā Torņkalna baznīcā mācītājs par vienu no Jāņa Stradiņa rakstura īpašībām minēja spēju jebkurā cilvēkā saskatīt vērtīgo. Viņš cilvēkus nešķiroja pēc svarīguma, tādēļ fotoattēlu parādē par akadēmiķa Jāņa Stradiņa dzīvi viņam līdzās ir redzams gan Dalailama, gan Bils Klintons, gan pašpasludinātais Pasaules valdnieks. Un, ja nemaldos, tad vienā attēlā varēja samanīt arī Alfrēdu Rubiku. Ieraksts pēdējā, Biobibliogrāfijas III sējumā Mīļajai kolēģei Zaigai Kiperei cieņā un sirsnībā. Jānis Stradiņš 24.III 2017., tāds pat, kā desmitiem cilvēku, kuriem grāmata tās atvēršanas svinībās tika dāvināta, arī man lika justies novērtētai, ka tas, ko es kā žurnāliste daru, ir nozīmīgs un vajadzīgs.