In memoriam

Jānis Stradiņš

10.12.1933. - 29.11.2019.

Mīļie akadēmiķa Jāņa Stradiņa draugi, kolēģi un domubiedri!

Ikvienam no mums ir savas atmiņas un stāsts par Jāni Stradiņu. Aicinām tos saglabāt kopīgā atmiņu krātuvē.

Gaidīsim Jūsu atmiņu stāstus un fotogrāfijas uz e-pastu akademikis.stradins@gmail.com. Lasīsim tos kopā un atcerēsimies Jāņa Stradiņa sirsnību, erudīciju un daudzpusību.

Dziļā pateicībā,

ģimene

Atmiņas

Atmiņas

Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs
Dieviņš nemirst, sevi mierināju, kad, dodoties uz Baltijas ceļa atceres sarīkojumu Berlīnē, septembra nogalē lidmašīnā pēdējo reizi sastapu Jāni Stradiņu. «Dodos paārstēties,» viņš teica, balstīdamies uz dēla rokas, bet bija skaidrs, ka pēc nedēļas Gaismaspilī plānotajā Sēļu dienā viņš, ko pašvaldību reformas priekšvakarā gaidīja visi sēļu zemes patrioti, nepiedalīsies. Tad iedomājos, kāda laime bijusi man un vairākām paaudzēm Latvijai tumšākos laikus pārdzīvot kopā ar šo īstam latviešu Dieviņam līdzīgo personību — zinātnieku, enciklopēdistu, gaišreģi. Ar Jāņa Stradiņa vārdu noteikti saistāma viņa paša definētā Latvijas trešā Atmoda, Tautas frontes piedzimšana, valsts neatkarības un latviešu nacionālās pašapziņas atgūšana. 1987. gada vasarā Rodrigo Rikarda filmas Sirdsdaugava filmēšanas brīdī Ikšķiles baznīcdrupās, tagad Sv. Meinarda salā, mēs ar režisoru godbijībā sastingām, kad akadēmiķis bez jelkāda papīriņa, pirkstos virpinādams Daugavmalas puķīti, drosmīgi, gudri, programmatiski aizstāvēja mūsu likteņupi no iznīcības, no padomju koloniālisma, tāpat kā to Pļaviņu HES celtniecības gaidās izmisīgi bija mēģinājis viņa tēvs. Drīz Jānis Stradiņš sāka un vadīja nacionālo simbolu atjaunošanas kustību. Cik svarīga tādam pasaules mēroga zinātniekam ir Latvija un tautas brīvība, pārliecinājos, kad viņš pārkrustījās un, laimīgā aizkustinājumā starodams, pirmo reizi kopš okupācijas gadiem vilka sarkanbaltsarkano karogu vēl Latvijas PSR Augstākās Padomes balkona mastā. «Ja karogs atkal paceļas kā svētums, kā tautas sirdsapziņa, kā nāciju un zemi vienojošs faktors, pulks jeb tauta nav izformēti,» Stradiņš sacīja. Man viņš bija un paliek kā mūsu nācijas karognesējs un Tēvs.
Asja Eglīte, Jāņa Stradiņa māsa
Esmu ļoti samulsusi šobrīd. Man ir grūti ko pateikt. Brāli ļoti mīlēju, apbrīnoju un respektēju. Bērnībā bijām īpaši tuvi. Lai gan Jānis bija vecākais brālis, man ļoti interesēja, ko viņš darīja ar saviem klasesbiedriem. Man bija kādi četri pieci gadi, es viņiem visur sekoju un Jānis mani nosauca par asti… Jānis ar savu gudrību, zināšanām, fenomenālo atmiņu, toleranci, labo audzināšanu un lielo vienkāršību varēja ērti justies jebkurā sabiedrībā un runāt ar ikvienu cilvēku jebkur pasaulē. Viņš bija pasaules pilsonis, bet vienlaikus milzīgs Latvijas patriots. Viņš bija izstaigājis visas Rīgas vietas un izbraukājis visus Latvijas nostūrus gan viens, gan ar ģimeni, dēliem un kundzi, un vēlāk ar mazbērniem Kārli un Anniņu. Viņš ļoti daudz stāstīja par Rīgas un Latvijas vēsturi. Bija Sēlijas patriots. Viņa dzīve bija ļoti piepildīta – ar zinātni, cilvēkiem, Latviju. Varētu no manis izklausīties iedomīgi, bet šķiet, ka Jānis kļūs par vienu no Latvijas leģendām!
Baiba Turovska un Larisa Baumane, ķīmijas doktores, Organiskās sintēzes institūts
Mūsu Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija, kas dibināta 1961. gadā, veidota kā krāsains lupatu deķis — tā sastāv no grupām, kas strādā dažādās tēmās, ar atšķirīgām metodēm. Šādos gadījumos vērtība rodas tikai tad, ja ir Meistars, kurš spēj fragmentus saliedēt vienā veselumā. Mums ļoti laimējās — mūsu Meistars bija Jānis Stradiņš. Laboratorijas zinātniskā darbība tika analizēta regulāros semināros, kas ļāva atrast saskares punktus starp dažādām metodēm, gūt jaunas idejas izpētei. Arī ikdienā laboratorijas vadītājs vienmēr atrada laiku sarunai ar kolēģiem, ar vienādu cieņu izturoties gan pret studentu, gan zinātņu doktoru. Bet mūsu laboratoriju stipru darīja ne tikai zinātniskais darbs, to cementēja arī kopējie pasākumi. Ekskursijas Jāņa Stradiņa vadībā bija kas īpašs, viņa enciklopēdiskās zināšanas Latvijas kultūrvēsturē un interesantais stāstījums kā magnēts piesaistīja gan esošos, gan bijušos laboratorijas cilvēkus. No mums aizgājis izcils un krāsains Cilvēks. Esam laimīgi un pateicīgi liktenim, kas deva iespēju strādāt un būt kopā ar profesoru Jāni Stradiņu.
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Aizgājušā gara milža paveiktais atstāj mums sajūtu par morālu parādu, ko nespēsim vairs atlīdzināt ar uzmanības apliecinājumiem vai pateicībām. ​Par ko? Par Latvijas himnu. Par karogu, ģerboni un aizvien kāpjošu pašapziņu. Jānis Stradiņš kļuva par tiltu politiskās brīvības un neatkarības centieniem, kas uznesa akadēmiķi trešās Atmodas sabiedriskā bangojuma pašā viļņa galotnē. Neatkarību ieguvušajai Latvijai nokļūstot pie jaunajiem Valsts prezidentiem, ikvienam no viņiem bijušas rosinošas sarunas ar akadēmiķi, ikviens ir vēlējies salīdzināt savas vispārdrošākās ieceres ar ideālista Stradiņa redzējumu. Akadēmiķis Stradiņš cēla ideālu pilis, piepildot tās ar sirdī lolotu saturu. Jānim Stradiņam izdevās no jauna dibinātajā valstī pārstartēt Latvijas Zinātņu akadēmiju kā mūsu valsts intelektuālās izcilības etalonu. Akadēmiķim Stradiņam piemita izcilības raudze gan viņa profesionālajā izaugsmē, kļūstot par organiskās ķīmijas habilitēto doktoru, gan sasniedzot enciklopēdisku erudīciju Baltijas un  pasaules zinātnes vēstures un sabiedrības garīgo norišu izziņā.
Marina Kosteņecka, rakstniece un publiciste
Negribu rakstīt nekrologu. Labus vārdus cilvēkam ir jāpaspēj pateikt vēl dzīvam, arī atbalsta vārdus grūtā brīdī. Tāpēc esmu pateicīga liktenim, ka varu tagad citēt savu atklāto vēstuli Jānim Stradiņam, kas publicēta avīzē Neatkarīgā Cīņa 1995. gada 3. maijā saistībā ar to, ka akademiķa vārds tika atrasts čekas maisos. «Grūti atrast vārdus… Grūti izteikt sajūtas, kas mani pārņēma, redzot akademiķi Jāni Stradiņu, kas televīzijā noguris skaidroja tautai, ka atsakās no tiesas prāvas, lai aizstāvētu savu godu (piedalīties tāda veida prāvā jau pavecajam zinātniekam liedz veselības stāvoklis), atsakās no Triju Zvaigžņu ordeņa un no tālākas līdzdalības Ordeņa domē. Tomēr visspēcīgākās jūtas, kas mani tobrīd pārņēma, bija kauns. Protams, nevis kauns par akadēmiķi, bet tiem, kas pieļāvuši valstī tādu situāciju, ka mūsu zinātnes, intelekta un Latvijas nācijas godprātības simbols Jānis Stradiņš bija spiests teikt šos rūgtos vārdus televīzijā. Jo augstāks koks, jo garāku ēnu tas met. Jūs, Stradiņa kungs, savā nodilušajā uzvalkā paceļaties garīgi pāri pūlim. Ir grūti būt lielākam par citiem. Ļoti grūti. Taču mēs, tie, kas esam apakšā, lielum lielā daļa mīlam Jūs. Un mūsu dēļ Jums ir jāiztur, par spīti visām politiskajām vētrām un viesuļiem. Lai arī kāds būtu Jūsu galīgais lēmums sakarā ar ordeni, mēs paliksim kopā ar Jums, akademiķi Stradiņ.» Šo tekstu 1995. gadā Jānis Stradiņš izlasīja avīzē. Un atrada spēkus un laiku, lai izteiktu man pateicību ar roku rakstītā atbildes vēstulē. Lai Jums gaišs ceļš, atgriežoties uz savu zvaigzni, akademiķi Jāni Stradiņ!
Pēteris Apinis, ārsts
Stradiņa laikmets ķīmijā un latvietībā.  Ir cilvēki, ko mēs varam dēvēt par laikmetu pasaules, valsts vai nācijas dzīvē. Jāņa Stradiņa dzīve un darbs latviešiem un ķīmiķiem nozīmē laikmetu. Gluži kā, runājot par medicīnu, mēs mēdzam runāt par Paula Stradiņa, Kristapa Rudzīša vai Vilhelma Kaņepa laiku, skatoties no ķirurģijas, medicīnas filozofijas vai varas pozīcijām, turpmāk ķīmijā, latvietības un zinātnes vēsturē mēs varēsim runāt par Jāņa Stradiņa laiku. Šis laiks sakritīs ar citiem laikiem, piemēram, komunisma celtniecības, II pasaules kara un aukstā kara, antibiotiku un antibiotiku rezistences, Latvijas Atmodas, Tautas frontes, privatizācijas vai globālās sasilšanas laikmetiem, kā arī Organiskās sintēzes institūta ziedu laiku. Par to laiku tiks teikts „Tāds bija mūsu laiks” parafrāzi ņemot no Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmatas nosaukuma. Laikmetu raksturo atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā. Vieglāk šo atziņu raksturot, ieskatoties tālākā pagātnē. Profesoru Paulu Stradiņu mēs no grāmatu vākiem un lapaspusēm, gleznas P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, dažādiem mākslas un pseidomākslas darbiem pazīstam kā nedaudz salīkušu ķirurgu baltā halātā ar ārsta cepurīti gandrīz līdz uzacīm un vieglu smaidu acīs. Šo bildi piecdesmito gadu sākumā pie slimnīcas otrā operāciju bloka ar fotoaparātu FED noknipsējis toreizējais Paula Stradiņa asistents, nodaļas vadītājs, ķirurgs Jevgēņijs Linārs, kurš jau pēc dažiem gadiem ķirurģiju pameta un kļuva par gastroenterologu, zinātnieku, kas radīja pHmetriju un vadīja laboratoriju Eksperimentālās medicīnas institūtā. Bet tālajos piecdesmitajos gados, būdams jauns ķirurgs, Jevgēņijs Linārs bija aizrāvies ar fotografēšanu, nēsāja līdz kameru, no kinofilmām grieza filmiņas un vakaros tās mājās attīstīja. Nešaubīgi, ka profesors Pauls Stradiņš savā dzīvē ir fotografēts bez cepures un uzvalkā, gan darbā, gan saviesīgos pasākumos, gan klīnikā, gan medicīnas institūtā, gan muzejā, bet vienmēr un visur, tiklīdz kāds vēlas ierakstīt kādu šķirkli par profesoru Paulu Stradiņu, viņš interneta dzīlēs vai Medicīnas muzejā atrod Jevgeņija Lināra nejaušo fotogrāfiju īstajā laikā un īstajā vietā, un šājā fotogrāfijā mēs redzam profesoru kā ķirurgu, kā ārstu un kā cilvēku. Šobrīd mēs varam tikai iezīmēt Jāņa Stradiņa vietu no tālākas nākotnes perspektīvas. Ķīmiķis, Latvijas atmodas seja, Latvijas Zinātņu akadēmijas reformators un prezidents, zinātnes un latvietības vēsturnieks, Sēlijas un Latvijas patriots. Visas šīs laikmeta iezīmes paliks padarītos darbos, sarakstītās grāmatās, filmu, ziņu kanālu un YouTube fragmentos. Vismaz no 2019. gada perspektīvas raugoties kopā saplūst zinātnes un medicīnas vēsture ar latvietību. Jānis Stradiņš paliek vēsturē ar runām 1988. gada Radošo savienību plēnumā un Tautas manifestācijā Mežaparkā. 1989. gada 19. jūnijā Vispasaules pirmo latviešu ārstu kongresa pirmo plenārsēdi sāka Jānis Stradiņš ar ievadlekciju „Latvija un latvieši pasaulē”. Un šajā lekcijā viņš vērtēja tādus jautājumus kā Latvija un latvieši pasaulē, Latvijas vēsturiskā vieta starp Austrumiem un Rietumiem, latviešu nācijas identitāte un vienotība, Latvijas un latviešu prestižs pasaulē. Un būtiski– 1989. gadā viņš aicināja risināt trīs savstarpēji saistītas pamatproblēmas: brīvību, ekonomisko labklājību un tautas dzīvā spēka saglabāšanu un pavairošanu. Par Jāņa Stradiņa veikumu, atziņām, pētījumiem un secinājumiem rakstīs vēl ilgi, bet īstais apzīmējums viņa veikumam ir – viņš bija īstais vīrs īstajā vietā un īstajā laikā, un šāda cilvēka mūžu mēs saucam par laikmetu Latvijas vēsturē.
Aigars Pētersons, Rīgas Stradiņa universitātes rektors
Akadēmiķa Jāņa Stradiņa devums Rīgas Stradiņa universitātei ir nenovērtējams. Viņa plašā erudīcija un zināšanas ir palīdzējušas augstskolai no šaura Rīgas Medicīnas institūta tapt par plašu zināšanu un studiju universitāti, nesot Stradiņu dzimtas vārdu. Tas notika 1998. gadā, kad Jānis Stradiņš piedalījās Rīgas Stradiņa universitātes nosaukuma veidošanā, kā arī aktīvi iesaistījās pašas jaunās universitātes mērķu formulēšanā un pamatošanā. Vairāk nekā desmit gadus Jānis Stradiņš bija arī RSU Padomnieku konventa loceklis. Viņš vienmēr, kamēr vien veselība ļāva, apmeklēja konventa sēdes un dalījās ar saviem padomiem un novērojumiem par augstskolas attīstību. Jāņa Stradiņa entuziasms, pētot izglītības un zinātnes vēsturi, ļāvis apzināt viņa tēva, Paula Stradiņa devumu Latvijai. Šajā sakarā RSU īpaši godināja akadēmiķi – 2007. gada 29. martā Jānim Stradiņam tika piešķirts RSU Goda doktora nosaukums par profesora Paula Stradiņa zinātniskā mantojuma apzināšanu un izpēti. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētniecība ietvēra zinātnes vēsturi, ķīmijas vēsturi, fizikālo ķīmiju, Rīgas un Latvijas vēsturi, Latviju un latviešus pasaulē. Lai apzinātu Stradiņa dzimtas nozīmi un devumu Latvijas zinātnē, izglītībā un kultūrā, 2012. gadā RSU bija izveidojusi izstādi “Stradiņu kods”. Izstāde uzsvēra Stradiņu dzimtas plašumu. Tieši Jānis Stradiņš bija viens no galvenajiem izstādes veidotājiem. Toreiz akadēmiķis Jānis Stradiņš uzsvēra: „Ne piederība klanam nosaka cilvēka vērtību, vietu sabiedrībā, bet viņa iedzimtās spējas, darbīgums. Katram jāsasniedz sava vieta dzīvē. Esam ļoti dažādi un atšķirīgi, katrs ar savu dzīvi, savu individualitāti, savu diapazonu un visai dažādu mentalitāti.” Kā toreiz norādīja akadēmiķis, „dzimtai kopīgs ir darbīgums, demokrātiskums, paškritika, augstu mērķu stādīšana, pietiekama inteliģence un intelekts, nacionālās identitātes apzināšanās, kā arī neatkarīgs skats uz lietām”. Šos tikumus sevī vienmēr kopusi arī Rīgas Stradiņa universitāte. Paldies akadēmiķim Jānim Stradiņam par viņa dzīvi, padomiem un devumu visas Latvijas izglītības, zinātnes un tautas garīgajā izaugsmē! Jānis Stradiņš bija mūsu tautas sirdsapziņa.
Zaiga Kipere, žurnāliste
Kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa piemiņas pēcpusdienā klātesošie tika aicināti pārdomāt savas spilgtākās atmiņas par akadēmiķi, es konstatēju, ka nevaru izdalīt kādu vienu notikumu. Vēl vairāk – Stradiņš man no sākta gala ir bijis kā viens no kopējā jēdziena Stradiņi – elitāras dzimtas, kurā katram, sākot ar profesoru Paulu Stradiņu un turpinot līdz pat nu jau ceturtajai paaudzei, kā liecināja Kārļa uzstāšanās, ir sava izcila vieta. Profesoru Paulu Stradiņu es dzīvē nesastapu, biju pārāk jauna. Tik vien, cik dzirdēju no tantes – viņa bija profesora operāciju māsa toreizējā 2. Pilsētas slimnīcā. Taču profesora kabinets Ventspils ielas mājā mani, toreizējo televīzijas zinātnes raidījumu žurnālisti, kas 70. gadu vidū bija ieradusies taisīt interviju, burtiski paralizēja. Televīzijas tehniskās iespējas vēl bija vājas, translācijas un ierakstus varēja taisīt tikai no tām vietām, kur PTS (pārvietojamās televīzijas stacijas) autobusa antenas tiešā līnijā „trāpīja” TV tornim Nometņu (toreiz L. Laicena) ielā. Un profesora Stradiņa māja tāda bija. Kabinetā milzīgs rakstāmgalds, smagnējie skapji, pilni ar grāmatām, pie sienām gleznas, grāmatas un žurnāli uz katras brīvās vietas. Milzīgs kultūras bastions un pa vidu – jaunais akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bezgala vienkāršs, pretimnākošs un sarunai atvērts. Ne miņas no viena otra jaunā zinātnieka cenšanās runāt pēc iespējas sarežģīti, lai visi redzētu, cik viņš gudrs. Pēc tam bija daudzas citas sarunas, nereti tajā pašā kabinetā, kas akadēmiķim Stradiņam sekoja uz dzīvokli Tērbatas (toreiz – P. Stučkas) ielā, kur pirms viņa bija dzīvojusi zinātnes granddāma akadēmiķe Lidija Liepiņa, un, pēc denacionalizācijas buma, uz K. Valdemāra ielu. Turklāt sarunas parasti nebija par ķīmiju, bet par dažādām vēstures tēmām, sākot ar zinātnes un tehnikas vēsturi, kultūrvēsturi, dabas un pieminekļu aizsardzību, par ko nu kuro reizi, strādājot žurnālā „Zvaigzne”, sastādot Dabas un vēstures kalendāru un vēlāk gatavojot publikācijas žurnālam „Enerģija un Pasaule”, kura redakcijas padomes loceklis akadēmiķis Stradiņš bija kopš 2003. gada, nācās rakstīt. Viņa prezidentūras laikā Latvijas Zinātņu akadēmijā, protams, visvairāk par zinātnes aktualitātēm avīzē „Zinātnes Vēstnesis”. (Saskaitīju, ka trijos akadēmiķa Jāņa Stradiņa Biobibliogrāfijas sējumos kopā mūsu sadarbība rakstītā veidā fiksēta vairāk neka 130 reižu.) Kāpēc es pieminēju tieši kabinetu? Man tā pamatīgums  korelēja ar to pamatīgumu, ar kādu akadēmiķis Stradiņš darīja visu, kam ķērās klāt. Es pat teiktu – fundamentālu pamatīgumu. Arī viņa kabinets Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē palika fundamentāli nemainīgs, vienalga, vai akadēmiķis bija viceprezidents, prezidents vai Senāta priekšsēdētājs. Pēc saimnieka vēlmes kabinetam gāja secen jebkura modernizācija. Tās pašas pamatīgās, „nemodernās” mēbeles, gleznas pie sienām. Šķita, ka akadēmiķis nav iedomājams bez šīs stabilās, pamatīgās vietas. Kad žurnālistes gaitās tikos ar dēliem Paulu un Pēteri, arī viņos, jaunos, modernos zinātniekos ar pasaules vērienu, es manīju to pašu Stradiņu pamatīgumu, kalpošanu fundamentālām vērtībām kā fizikā, tā medicīnā. Un tagad arī Kārlis ir uzņēmies fundamentālu darbu – ar mājaslapas palīdzību veidot virtuālu atmiņu krājumu par savu fantastisko vectēvu. (Vai tiešām tas ir tas pats mazais Kārlītis, kurš ar milzu pašcieņu sēdēja sava vectēva vietā VIP ložā Arēnā Rīga svarīga starptautiska mača laikā par izbrīnu ITERA Latvija prezidentam Jurim Savickim, kurš šo ekskluzīvo un daudzu iekāroto ieejas karti bija akadēmiķim nosūtījis? Ko neteiksi – Stradiņu gēni.) Atvadu dievkalpojumā Torņkalna baznīcā mācītājs par vienu no Jāņa Stradiņa rakstura  īpašībām minēja spēju jebkurā cilvēkā saskatīt vērtīgo. Viņš cilvēkus nešķiroja pēc svarīguma, tādēļ fotoattēlu parādē par akadēmiķa Jāņa Stradiņa dzīvi viņam līdzās ir redzams  gan Dalailama, gan Bils Klintons, gan  pašpasludinātais Pasaules valdnieks. Un, ja nemaldos, tad vienā attēlā varēja samanīt arī Alfrēdu Rubiku. Ieraksts pēdējā, Biobibliogrāfijas III sējumā Mīļajai kolēģei Zaigai Kiperei cieņā un sirsnībā. Jānis Stradiņš 24.III 2017., tāds pat, kā desmitiem cilvēku, kuriem grāmata tās atvēršanas svinībās tika dāvināta, arī man lika justies novērtētai, ka tas, ko es kā žurnāliste daru, ir nozīmīgs un vajadzīgs.
Raimonds Valters, LZA akadēmiķis
 Kopš 1998. gada man bija laime gandrīz diendienā tikties ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, astoņpadsmit gadus vadot LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļu. Es vienmēr apbrīnoju viņa diplomātiskās spējas, prasmi uzklausīt atšķirīgus viedokļus, ļoti smalkjūtīgā manierē pārliecināt oponentus, prasmi nolīdzināt konfliktus, pat ar preventīviem pasākumiem izvairīties no tiem. Jāņa Stradiņa prezidentūras laikā LZA vadība darbojās kā vienota komanda. Jānis Stradiņš nekad nesteidzās ar lēmumu pieņemšanu, izdiskutēja visus par un pret, katrs viedoklis tika uzklausīts un apspriests, bet arī noraidīto viedokļu autors nekad nejutās aizvainots. Nepārskaitīšu šeit daudzos akadēmijas darbības virzienus, bet Jāņa Stradiņa uzmanības centrā vienmēr bija izcilāko Latvijas un ar Latviju saistīto ārzemju zinātnieku piesaiste akadēmijai un viņu sasniegumu popularizēšana, Latvijas vārda nešana pasaulē. No Jāņa Stradiņa milzīgā un ļoti daudzveidīgā veikuma zinātnē, kultūrā, Baltijas zinātņu, kultūras un augstākās izglītības vēsturē, gribu izcelt to, ko viņš ir darījis Baltijā strādājušo zinātnieku apzināšanā, viņu darbu un dzīves gaitu popularizēšanā. Šādu zinātnieku ir daudz. Kā ķīmiķim man nozīmīgākais liekas Rīgas Politehnikuma profesors Pauls Valdens (18631957). Viņš aizpagājušā gadsimta beigās atklāja stereoķīmijas parādību, kas nosaukta viņa vārdā (Valdena apgriezenība) un tiek aprakstīta daudzās organiskās ķīmijas mācību grāmatās pasaulē. Tikai pirms Valdena vārda parasti stāv rakstīts vācu ķīmiķis, dažreiz arī krievu ķīmiķis. Jānis Stradiņš atklāja, ka Pauls Valdens ir latvietis, dzimis latviešu zemnieka ģimenē Rozulas pagastā. Šī raksta formāts man neatļauj aprakstīt visu, ko Jānis Stradiņš ir darījis un kas darīts pēc viņa iniciatīvas Paula Valdena piemiņas saglabāšanā un viņa tautības starptautiskā popularizēšanā. Minēšu tikai tēlnieka Andra Vārpas veidoto pieminekli Paulam Valdenam, kas uzcelts Kronvalda parkā pēc Jāņa Stradiņa rosinājuma un ar uzņēmēja Jura Savicka finansiālu atbalstu. Pieminekļa attēls ir publicēts starptautiskos ķīmijas žurnālos. Var teikt, ka Pauls Valdens Rīgā ir izdarījis nozīmīgāko atklājumu organiskajā ķīmijā, bet Jānis Stradiņš ir atdevis Paulu Valdenu Latvijai. Bet vēl ir piemineklis Vilhelmam Ostvaldam, pētījumi par Dāvidu Hieronīmu Grindeli, Teodoru Grothusu, Georgu Frīdrihu Parrotu un vēl un vēl.... Jānim Stradiņam vienmēr patika dalīties ar savu bagāto zināšanu pūru. Tikšanās reizēs viņš ļoti bieži centās kolēģim izstāstīt kaut ko jaunu, interesantu, izpušķot stāstu ar kādu nesen uzzinātu faktu. Sarunās ar mani tie visbiežāk bija stāsti par Latvijas ķīmiķiem un Rīgas Politehnikuma vēsturi. Ar prieku atceros Stradiņu un Valteru ģimeņu kopīgos ceļojumus ar diviem Žiguļiem astoņdesmitajos gados pa Lietuvu, Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju  Polocku, Vitebsku, arī Smoļensku Krievijā. Stradiņu auto vadīja Laima. Gulējām teltīs, uz ugunskura vārījām pusdienas. Stradiņu Pauls un Pēteris un Valteru dēli Kārlis un Andrejs Baltkrievijas ezeros makšķerēja. Jānis bija sastādījis braucienu maršrutu, izvēlējies apskates objektus, un mēs klausījāmies aizraujošus stāstus par notikumiem, kas tur risinājušies pagātnē. Vēl tagad atceros sirdi plosošo stāstu par poļu tautas traģēdiju Katiņā pie Smoļenskas. Tautas atmiņā Jānis Stradiņš paliks kā vēsturnieks, sabiedrisks darbinieks, trešās atmodas aktīvs virzītājs. Bet jāatceras, ka savas gaitas zinātnē viņš uzsāka fizikālajā ķīmijā, aizstāvēja abas disertācijas organisko savienojumu polarogrāfijā, uzrakstīja monogrāfiju, izveidoja izcilu laboratoriju Organiskās sintēzes institūtā, dibināja auglīgus kontaktus ar pasaules vadošajiem zinātniekiem. Manuprāt, šo divu atšķirīgo zinātņu – ķīmijas un vēstures – lomu Jāņa Stradiņa darbībā labi raksturo viņa rakstītais: Un varbūt pamatots ir atzinums, ka humanitārajās un sociālajās zinātnēs sekmīgāk var darboties, ja iepriekš gūta izglītība eksaktajās zinātnēs, jo šīs zinātnes dod loģiku, objektivitāti, disciplinē domāšanu. (LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš. Biobibliogrāfija II, Rīga, 2004, 47. lpp.). Tagad, kad Latvijā strauji mazinās jaunatnes interese par eksaktajām zinātnēm, man ļoti gribējās izcelt šo atziņu no Jāņa Stradiņa bagātā rakstu pūra. Jānis Stradiņš bija ļoti sirsnīgs un labestīgs. Arī atvadīšanās no viņa bija sirsnīga.
Voldemārs Hermanis, žurnālists, ārpolitikas komentētājs
Jāņa Stradiņa personība Latvijas zinātnē, kultūrā un tautas gara dzīvē gadu desmitiem mirdzējusi daudzās šķautnēs. Tā ir vispārzināma patiesība, atšķiras vienīgi skatpunkti. Piedāvāju dažus savus žurnālista un politikas vērotāja fiksējumus un piezīmes. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas zinātnieku un zinātnes liktenis karājās mata gala. Daudzi pētnieki uzreiz pagāja malā, arī slavenais remantadīna autors Jānis Polis jutās aizmirsts. Mūsu zinātne pēc stabili garantētā drošinājuma PSRS lielvalsts paspārnē bija nonākusi brīvā kritienā. Nevaru spriest, kādas diskusijas par izdzīvošanu atklātas konkurences apstākļos noritēja augstceltnē, kuru tautas mutē aizvien dēvēja par Kolhoznieku namu. Viens no maniem atskaites punktiem ir kāda spriega saruna Žurnālistu nama kamīnzālē 1995. gada janvārī. Tolaik tur aizsāktajās sarunās tā dēvētā Preses kluba ietvarā piedalījās ministri, deputāti, censoņi politikā un jaunradītās biedrības. Viena no tām bija veltīta tēmai “Zinātne un vara”, ko esmu atreferējis plašākā rakstā “Vai Latvijai vajadzīga zinātne?” (“Neatkarīgā Cīņa”, 16.01.95.). Jānis Stradiņš, tobrīd LZA viceprezidents, kaismīgi runāja par vēstures analoģijām, kā veidojušās zinātnieku attiecības ar varu. Atgādinot, ka senā Atēnu sabiedrība savam dižajam domātājam Sokratam likusi izdzert indi, ka zinātniekus Latvijā nesadzirdēs, ja tie nebūs varas struktūrās. Vērojams “katastrofāls varas nihilisms pret intelektu”, to gan teica cits akadēmiķis, Jānis Freimanis. Manuprāt, Stradiņš skaidri redzēja latviešu zinātniekus, mūsu institūtu sasniegumus un vājās vietas Eiropas un pasaules kontekstā. Viņš šajā grūtajā pārejas posmā pirmais iezīmēja robežšķirtni, runājot par zinātnes prioritātēm lielās un mazās valstīs. Gribas domāt, ka minētā publikācija ar gana provokatīvo vaicājumu (vai Latvijai zinātne vispār vajadzīga?) mani pakāpeniski pietuvināja zinātnieku templim Akadēmijas laukumā 1. Stradiņš labi apzinājās, ka ar pūces gudrību vien nepietiks. Proti ar to, ka daži akadēmiskās saimes pārstāvji paši nonāk varas augstākajā ešelonā (premjeri Ivars Godmanis un Einārs Repše) krietni par maz. Ka par latviešu zinātnes problemātiku, potenciālu un izredzēm starptautiskajos ūdeņos jābūt lietas kursā arī plašākai sabiedrībai. Akadēmijas vadība itin bieži dāvāja savu uzticību šo rindu autoram, kas gan nenozīmēja, ka no ārpolitiskā komentētāja pārtapu naskā reportierī, kas apmeklē laboratorijas vai arheologu izrakumus. Jāni Stradiņu esmu klausījies, runājot dažādās auditorijās nevien Rīgā, bet arī citviet Latvijā. Tematiskais loks visplašākais — no senvēstures līdz mūsdienām, no Kurzemes hercogistes līdz grāfa Borha grāmatām Varakļānos un Krakovā. Tuvāk vēlos pastāstīt par viņa līdzdalību kāda latviešu likteņstāsta izpētes procesā, kas Latvijas vēsturē nav tas īpaši izgaismotais. Tie ir kurelieši, vīri ar ieročiem Kurzemes cietoksnī zem sarkabaltsarkanā karoga 1944. gada rudenī. Kopā ar diviem Zinātņu akadēmijas vīriem — akadēmiķi Oļģertu Lielausi un radioastronomu Edgaru Bervaldu — izstaigājām Ugāles puses mežus, Abavas krastus un vairākas mājvietas, lai nonāktu pie padrūma secinājuma. Uz tā pamata tapa raksts “Aizaug kureliešu pēdas Kurzemē” (Mēs, 21.06.2003.). Akadēmiķis Lielausis, pats būdams Zlēku puses cilvēks, par situāciju agrākajās kauju vietās bija informējis LZA vadību. Pēc pusgada tapa Jāņa Stradiņa parakstīts Zinātņu akadēmijas rīkojums “Par iniciatīvas grupas izveidošanu” (19.02.2004.). Šajā grupā kā locekļi tika iekļauti E. Bervalds, akadēmiķis Jānis Bērziņš, vēstures pētnieks Dzintars Ērglis, kinorežisors Jānis Streičs un žurnālists V. Hermanis. Ideja nepavisam nebija veidot kādu paralēlu vēsturnieku kopu. Drīzāk — apzināt, atgādināt, kaut ko iemūžināt. Kā teikts minētajā rīkojumā, “lai saglabātu vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās vārdā nestiem upuriem”. Iniciatīvas grupa tika izveidota, “lai veicinātu to vietu apzināšanu un atzīmēšanu, kurās notika kureliešu pēdējās izšķirošās cīņas ar vācu okupantu soda vienībām Ventspils rajona Zlēku un Cirkales apkārtnē”. Jānis Stradiņš, labi orientējoties “Kurzemes cietokšņa” (Festung Kurland) labirintos un finesēs, arī pats pieslēdzās grupas aktivitātēm. Pirmām kārtām tās bija izbraukuma sēdes, informējot vietējo sabiedrību par kureliešu gaitām un traģiskajiem pavērsieniem kara noslēguma cēlienā. 2004. gada 7. oktobrī no Rīgas uz Zlēkām devās autobuss ar LZA iniciatīvas grupas locekļiem, žurnālistiem kuriem vēlāk pievienojās vēstures pētnieki no Ventspils un Liepājas. Atbraucējus sagaidīja pagasta padomes priekšsēdētāja Velga Umbraško, viens no pirmajiem runātājiem tēmas “Kureliešu kustības beigu posms” ietvaros bija Jānis Stradiņš. Viņa sacītais vārds kā allaž rada dzīvu atbalsi — par to, ka vēsturei saglabājama katra liecība, ka cieņas apliecinājumi var būt daudzi un dažādi. Tobrīd aktuāla bija doma par svētbirzes stādīšanu, par piemiņas zīmes “Akmens mednis” izveidi leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīnītājiem. Tajā reizē mūsu vidū bija arī akadēmiķis Saulvedis Cimermanis un no Stokholmas atbraukušais LZA goda doktors Leonīds Siliņš. Apmeklējām arī Zlēku pamatskolu un Zlēku traģēdijas upuru memoriālu. Bija radīts ”Rubeņa fonds”, un kureliešu tēma guva sabiedrisku atbalsojumu. Pusgadu vēlāk, 2005. gada 29. aprīlī, labie nodomi vismaz daļēji Zlēkās tika īstenoti. Ieradās vietējie zemessargi, citi novadnieki, mežsaimniecības institūta “Silava” ļaudis ar koku dēstiem. Savu ozoliņu iestādīja arī akadēmiķis J. Stradiņš, kurš šajā Otrā pasaules kara upuriem veltītajā pasākumā teica emocionālu uzrunu. Tas viss — Zlēku pamatskolas teritorijā. Skola 2016. gadā slēgta, daļa no stādījumiem sakuplojuši un aug augumā. Iniciatīvas grupa 2010. gada 9. februārī lēma par savas darbības izbeigšanu. Un tomēr turpinājums sekoja. Arvīds Krievs uzņēma kureliešiem veltītu filmu “Dancis pa trim”, šosejas Rīga—Ventspils 141. kilometrā stendā iezīmētas toreizējo kaujinieku bunkuru vietas. Vēl šajā uzskaitījumā noteikti mināms Ugālē izveidotais “Rubeņa bataljona muzejs”, kur notikušas vairākas spriegas diskusijas, piemēram, konference “Vide. Vara. Varoņi” (2011), LCP dibināšanas gadadienai veltīti lasījumi (2013) un citas. Šo notikumu ķēdi pieminu galvenokārt ar domu, lai mēs atcerētos Jāņa Stradiņa viedumu un spēju iekustināt svārstu, kam vajadzīgs kā zinātnieka redzējums, tā praktiķu pieslēgšanās. Esmu vērojis rāmi nosvērtā Stradiņa līdzdalību samērā daudzās LZA izbraukuma sēdēs dažādās Latvijas vietās. Kā savējo ar stāvovācijām viņu sagaidīja klātesošie Viesītes kultūras namā, kur notika V Sēlijas kongress. Zīmīgā vietā, zīmīgā dienā —08.08.08. Pirms tam man bija gods viņu intervēt “Neatkarīgajai” (“Kā tev klājas, sēļu zeme?”, publicēta tajā pašā dienā). Varēju pārliecināties, cik perfekti viņš zina stāstu par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem kopš 13. gadsimta. Kongresa gaitā, kad iespējams laika trūkuma dēļ nebija ieplānots Paula Stradiņa memoriālā muzeja apmeklējums, pats uz savu roku guvu apstiprinājumu vēl dažiem Jāņa Stradiņa agrākiem paudumiem. Piemēram, ka Viesīte ir labi sakopta pilsētiņa, kurai akūti trūkst labu ceļu, tūrisma mītņu un darba vietu. To sēļu novadnieciskās kopības sargātājs ļoti jūtami pārdzīvoja. Mana cieņa Jānim Stradiņam par tām atklāsmēm, kad viņš runājis par zinātnieka morālās atbildības kritērijiem (šoreiz neskarot motīvus, kādēļ viņš 1995. gadā atteicās saņemt Triju Zvaigžņu ordeni). Savu viedokli viņš paudis arī tādās reizēs, kad veselības stāvokļa dēļ varētu atrunāties. 1996. gada 17.–19. maijā Gētes institūtā Rīgā notika konference “Dzīvā pagātne”. Sasirdzis būdams, viņš bija atsūtījis savu tekstu, ko nolasīja Andrejs Urdze. Tajā īsos vilcienos konceptuāli bija izvērtēts veselas inteliģences paaudzes liktenis. Netieši sniedzot atbildi uz grūto jautājumu — kālab latviešiem nebija sava Vāclava Havela vai Andreja Saharova. Kad strādāju “Neatkarīgās Cīņas” redakcijā, balstoties uz lasītāju aptaujām, tika veidots t.s. Sirdsapziņas parlaments. Tajā allaž parādījās Jāņa Stradiņa vārds (līdzās Ilmāram Lazovskim, Eduardam Pāvulam, Raimondam Paulam u.c.). Kādā brīdī tiku nominēts par šī neformālā veidojuma koordinatoru. Uzdevums bija pulcēt Preses namā tautā mīlētos cilvēkus kāda konkrēta jautājuma apspriešanai. Vienā gadījumā man J. Stradiņa vārdam pretim fiksēta atzīme — “būs, lai gan pašam tobrīd ir ZA sēde”. Intervijās un arī privātās sarunās akadēmiķis allaž ar lielu respektu pieminējis savu tēvu Paulu Stradiņu. “Tēvs ļoti vēlējās, lai es eju ķīmijā, jo uzskatīja, ka jāstrādā kādā praktiskākā specialitātē (iepretim dabas zinātņu vēsturei, intervijā “Zinātne cauri gadsimtiem”, “Neatkarīgā”, 13.03.2010.). Savas dzīves jubilejas svinību reizē Zinātņu akadēmijā, liekas 2008. gadā, viņa īpaši pateicības vārdi bija veltīti dzīvesbiedrei: ”Paldies Laimai, kura mani šajās gaitās visu laiku bīdījusi un bukņījusi…”. Pēdējo reizi man neformāla saruna ar Jāni Stradiņu bija 2016. gadā kādā RLB rīkotā pasākumā. Viņš interesējās par grāmatā “Zem LKP kupola” (Jumava, 2016) minēto “padomju aristokrātijas ligzdu”, respektīvi namu Kr. Valdemāra ielā 99/101. Profesors vēlējās zināt, vai autoram par tā iemītniekiem zināms kaut kas vairāk par grāmatā publicēto. Nebija personības Latvijas 20. gadsimta vēsturē, par ko savs skatpunkts vai piebildums nebūtu Jānim Stradiņam. Plus viņa perfektais priekšstats par latviešiem, zinātnes pilāriem, trimdā. (“Bruno Jirgensona populārzinātniskās grāmatas tēva bibliotēkā bija mana iemīļota lasāmviela.”). To lielos vilcienos zinājām mēs, žurnālisti, to zināja Cicerona balvas koordinators Miervaldis Mozers. Diezin vai kļūdīšos apgalvodams, ka latviešu un arī Baltijas zinātnieku aprindās bieži tika dzirdēti tie paši atslēgas vārdi — “pajautājiet Stradiņam”. “Zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tā ir”, sacījis Luijs Pastērs (1822–1895). Akadēmiķa dzīves gājums apliecina šīs tēzes pareizību, vienalga no kura gala lasām. Viņa dzimtene bijusi kā nedalāma trīsvienība — Latvija, Sēlija, Pārdaugava. Dziļi simboliski, ka atmiņu stāstiem un vizuāliem atskatiem uz tik raženo mūžu lietainajā 2019. gada 7. decembra pievakarē bija izvēlēts jaunais LU Zinātņu nams. Paldies tuviniekiem un Universitātei par šādu saslēgumu. Manā atmiņā Jānis Stradiņš paliks nevis kā mūsdienu Aristotelis ziloņkaula tronī, bet kā atsaucīgs, ārēji vienkāršs un sarunai atvērts laikabiedrs.