In memoriam

Jānis Stradiņš

10.12.1933. - 29.11.2019.

Mīļie akadēmiķa Jāņa Stradiņa draugi, kolēģi un domubiedri!

Ikvienam no mums ir savas atmiņas un stāsts par Jāni Stradiņu. Aicinām tos saglabāt kopīgā atmiņu krātuvē.

Gaidīsim Jūsu atmiņu stāstus un fotogrāfijas uz e-pastu akademikis.stradins@gmail.com. Lasīsim tos kopā un atcerēsimies Jāņa Stradiņa sirsnību, erudīciju un daudzpusību.

Dziļā pateicībā,

ģimene

Atmiņas

Atmiņas

Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs
Dieviņš nemirst, sevi mierināju, kad, dodoties uz Baltijas ceļa atceres sarīkojumu Berlīnē, septembra nogalē lidmašīnā pēdējo reizi sastapu Jāni Stradiņu. «Dodos paārstēties,» viņš teica, balstīdamies uz dēla rokas, bet bija skaidrs, ka pēc nedēļas Gaismaspilī plānotajā Sēļu dienā viņš, ko pašvaldību reformas priekšvakarā gaidīja visi sēļu zemes patrioti, nepiedalīsies. Tad iedomājos, kāda laime bijusi man un vairākām paaudzēm Latvijai tumšākos laikus pārdzīvot kopā ar šo īstam latviešu Dieviņam līdzīgo personību — zinātnieku, enciklopēdistu, gaišreģi. Ar Jāņa Stradiņa vārdu noteikti saistāma viņa paša definētā Latvijas trešā Atmoda, Tautas frontes piedzimšana, valsts neatkarības un latviešu nacionālās pašapziņas atgūšana. 1987. gada vasarā Rodrigo Rikarda filmas Sirdsdaugava filmēšanas brīdī Ikšķiles baznīcdrupās, tagad Sv. Meinarda salā, mēs ar režisoru godbijībā sastingām, kad akadēmiķis bez jelkāda papīriņa, pirkstos virpinādams Daugavmalas puķīti, drosmīgi, gudri, programmatiski aizstāvēja mūsu likteņupi no iznīcības, no padomju koloniālisma, tāpat kā to Pļaviņu HES celtniecības gaidās izmisīgi bija mēģinājis viņa tēvs. Drīz Jānis Stradiņš sāka un vadīja nacionālo simbolu atjaunošanas kustību. Cik svarīga tādam pasaules mēroga zinātniekam ir Latvija un tautas brīvība, pārliecinājos, kad viņš pārkrustījās un, laimīgā aizkustinājumā starodams, pirmo reizi kopš okupācijas gadiem vilka sarkanbaltsarkano karogu vēl Latvijas PSR Augstākās Padomes balkona mastā. «Ja karogs atkal paceļas kā svētums, kā tautas sirdsapziņa, kā nāciju un zemi vienojošs faktors, pulks jeb tauta nav izformēti,» Stradiņš sacīja. Man viņš bija un paliek kā mūsu nācijas karognesējs un Tēvs.
Asja Eglīte, Jāņa Stradiņa māsa
Esmu ļoti samulsusi šobrīd. Man ir grūti ko pateikt. Brāli ļoti mīlēju, apbrīnoju un respektēju. Bērnībā bijām īpaši tuvi. Lai gan Jānis bija vecākais brālis, man ļoti interesēja, ko viņš darīja ar saviem klasesbiedriem. Man bija kādi četri pieci gadi, es viņiem visur sekoju un Jānis mani nosauca par asti… Jānis ar savu gudrību, zināšanām, fenomenālo atmiņu, toleranci, labo audzināšanu un lielo vienkāršību varēja ērti justies jebkurā sabiedrībā un runāt ar ikvienu cilvēku jebkur pasaulē. Viņš bija pasaules pilsonis, bet vienlaikus milzīgs Latvijas patriots. Viņš bija izstaigājis visas Rīgas vietas un izbraukājis visus Latvijas nostūrus gan viens, gan ar ģimeni, dēliem un kundzi, un vēlāk ar mazbērniem Kārli un Anniņu. Viņš ļoti daudz stāstīja par Rīgas un Latvijas vēsturi. Bija Sēlijas patriots. Viņa dzīve bija ļoti piepildīta – ar zinātni, cilvēkiem, Latviju. Varētu no manis izklausīties iedomīgi, bet šķiet, ka Jānis kļūs par vienu no Latvijas leģendām!
Baiba Turovska un Larisa Baumane, ķīmijas doktores, Organiskās sintēzes institūts
Mūsu Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija, kas dibināta 1961. gadā, veidota kā krāsains lupatu deķis — tā sastāv no grupām, kas strādā dažādās tēmās, ar atšķirīgām metodēm. Šādos gadījumos vērtība rodas tikai tad, ja ir Meistars, kurš spēj fragmentus saliedēt vienā veselumā. Mums ļoti laimējās — mūsu Meistars bija Jānis Stradiņš. Laboratorijas zinātniskā darbība tika analizēta regulāros semināros, kas ļāva atrast saskares punktus starp dažādām metodēm, gūt jaunas idejas izpētei. Arī ikdienā laboratorijas vadītājs vienmēr atrada laiku sarunai ar kolēģiem, ar vienādu cieņu izturoties gan pret studentu, gan zinātņu doktoru. Bet mūsu laboratoriju stipru darīja ne tikai zinātniskais darbs, to cementēja arī kopējie pasākumi. Ekskursijas Jāņa Stradiņa vadībā bija kas īpašs, viņa enciklopēdiskās zināšanas Latvijas kultūrvēsturē un interesantais stāstījums kā magnēts piesaistīja gan esošos, gan bijušos laboratorijas cilvēkus. No mums aizgājis izcils un krāsains Cilvēks. Esam laimīgi un pateicīgi liktenim, kas deva iespēju strādāt un būt kopā ar profesoru Jāni Stradiņu.
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Aizgājušā gara milža paveiktais atstāj mums sajūtu par morālu parādu, ko nespēsim vairs atlīdzināt ar uzmanības apliecinājumiem vai pateicībām. ​Par ko? Par Latvijas himnu. Par karogu, ģerboni un aizvien kāpjošu pašapziņu. Jānis Stradiņš kļuva par tiltu politiskās brīvības un neatkarības centieniem, kas uznesa akadēmiķi trešās Atmodas sabiedriskā bangojuma pašā viļņa galotnē. Neatkarību ieguvušajai Latvijai nokļūstot pie jaunajiem Valsts prezidentiem, ikvienam no viņiem bijušas rosinošas sarunas ar akadēmiķi, ikviens ir vēlējies salīdzināt savas vispārdrošākās ieceres ar ideālista Stradiņa redzējumu. Akadēmiķis Stradiņš cēla ideālu pilis, piepildot tās ar sirdī lolotu saturu. Jānim Stradiņam izdevās no jauna dibinātajā valstī pārstartēt Latvijas Zinātņu akadēmiju kā mūsu valsts intelektuālās izcilības etalonu. Akadēmiķim Stradiņam piemita izcilības raudze gan viņa profesionālajā izaugsmē, kļūstot par organiskās ķīmijas habilitēto doktoru, gan sasniedzot enciklopēdisku erudīciju Baltijas un  pasaules zinātnes vēstures un sabiedrības garīgo norišu izziņā.
Nikolai Javakhishvili, Tbilisi Valsts universitātes profesors
Последняя встреча с академиком Янисом Страдыньшем.

28 августа сего года, когда почти весь православный мир, в том числе и Грузинская автокефальная церковь, традиционно отметил день Успения Пресвятой Богородицы (по-грузински «Мариамоба»), я в двенадцатый раз посетил Латвию. Символично, что как Грузия, так и Латвия считаются «Уделом Богородицы». Также известно, что средневековую Ливонию официально называли «Terra Mariana» («Земля девы Марии»), то есть территорией, находящейся под особым покровительством Матери Божьей. Настроение у меня было отменным, поскольку я привез с собой второе, дополненное и переработанное издание моей монографии «Очерки истории грузино-балтийских взаимоотношений». Первый экземпляр книги конечно же предназначался её научному редактору – председателю Сената Латвийской Академии наук академику Янису Страдыньшу, с которым меня вот уже десять лет связывало тесное научное сотрудничество. Поэтому первым, кому я позвонил, был господин Янис, который по причине плохого самочувствия не ходил на работу. Поэтому, извинившись, он пригласил меня к себе домой 7 сентября. До встречи с господином Янисом, по его же совету я передал экземпляры моей новой книги президенту Латвийской Академии наук Оярсу Спаритису, вицепрезиденту Андрейсу Красниковсу и действительным членам названной академии: Талавсу Юндзису, Райте Карните, Байбе Ривже, Гунтису Земитису, руководителю Международного отдела этой же академии Илзе Трапенциере, директору Академической библиотеки Латвийского университета доктору Венте Коцере и другим известным ученым. Было много интересных встреч как в Латвийской Академии наук, так и в Латвийском университете и Рижском техническом университете. Я с нетерпением ждал 7 сентября – что скажет о моей книге ее главный ценитель? Наконец настал долгожданный день и я отправился к дому Страдыньшей. Улицы моей любимой Риги были залиты солнцем и, как всегда, были прекрасны... В назначенное время я стоял у дверей дома Страдыньшей, расположенного на улице Кришьяна Валдемара № 99. После короткого звонка дверь открыл мой дорогой учитель со свойственной ему улыбкой. Он пригласил меня в дом и прямо подвел к накрытому столу. Затем с нескрываемым интересом прoсмотрел мою книгу, которую до того читал в рукописи. Наша беседа несколько затянулась, но я старался не утомлять его. Он показал книгу супруге – госпоже Лайме, которая не вышла к столу ввиду плохого самочувствия. Прощаясь, я пожелал ему ско¬рого выздоровления. Он провожал меня с нествойственным ему грустным взглядом, просил связаться с ним до отъезда... 12 сентября был день рождения госпожи Лаймы. Я по телефону поздравил моего учителя с днем рождения супруги. Поблагодарив меня, он сказал: «И я хочу поздравить Вас с изданием такого капитального труда, а также с сегодняшним днем – ведь вам исполнилось 47 лет. Насколько я помню, это уже ваш четвертый день рождения, который вы отмечаете в Риге. Желаю Вам всех благ!» 16 сентября, уже будучи в рижском аэропорту, я еще раз позвонил господину Янису и попрощался. Вместе с тем, я сообщил ему, что презентация моей книги успешно состоялась в Институте истории Латвийского университета, Академической библиотеке и Рижском техническом университете. В конце нашего телефонного разговора господин Янис сказал мне: «Прошу передать искренний привет вашей семье, моим грузинским друзьям и солнечной Грузии. Я часто бывал в вашей стране и по сей день с огромным удовольствием вспоминаю проведенные там дни. Желаю вам всего наилучшего и благополучного возвращения на родину». Эти слова были произнесены с такой грустью, что я был обескуражен, так как он всегда был оптимистически настроен беседуя со мной. Неожиданно мною овладело дурное предчувствие: может быть он навсегда прощается со мной, т. к. чувствует, что это наша последняя беседа? Но в ту же минуту я отмахнулся от этих мыслей, уверив себя, что это мне просто показалось и господин Янис будет еще долго жить... *** 10 декабря сего года академику Янису Страдыньшу исполнилось бы 86 лет. Как всегда в это последнее десятилетие, я ждал наступления этого дня, чтобы поздравить его. Но вечером 29 ноября из Риги позвонила мне госпожа Вента Коцере и грустным голосом сообщила о кончине великого ученого. Эта печальная весть болью отозвалась в моем сердце – ушел из жизни дорогой и близкий человек, память о котором я пронесу до конца своих дней... *** Ровно 6 лет тому назад – 10 декабря 2013 года, когда исполнилось 80 лет со дня рождения академика Яниса Страдыньша, эту юбилейную дату надлежащим образом отме-тило научное сообщество Латвии. В юбилейном сборнике было опубликовано и моё поздравительное письмо под заглавием «Академик Янис Страдыньш глазами грузинского ученого» (стр. 96-98). Там я вспоминал, как я познакомился с ним и как он содействовал и руководил моей работой над монографией «Очерки истории грузино-балтийских взаимо-отношений». Эту статью я закончил такими словами: «Я глубоко убежден, что если бы древним грекам довелось присутствовать на юбилее 80-летия академика Яниса Страдыньша, они сказали бы о нем следующее: «Боги уступили его людям. Люди, любите и берегите его!» (стр. 98). Сегодня, к глубочайшему сожалению, великого латвийского ученого и общественного деятеля уже нет среди нас... Но я глубоко убежден, что если бы древним грекам довелось присутствовать на похоронах академика Яниса Страдыньша, они сказали бы о нем следующее: «Боги уступили его людям. И сейчас он снова вернулся к богам!».

Tālavs Jundzis, LZA īstenais loceklis
Manas darba gaitas cieši savijušās kopā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu vismaz no 1993. gada, kad atgriezos Latvijas Zinātņu akadēmijā kā Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors. Pēdējā mūsu tikšanās reizē šajā saulē Paula Stradiņa slimnīcā 2019. gada 22. novembrī, nedēļu pirms viņa aiziešanas mūžībā, vēl prātojām par darāmo akadēmijā un atcerējāmies braucienu uz Ķīnu 2003. gadā. Toreiz, uz Lielā Ķīnas mūra esot, akadēmiķis bija iegrimis domās un atzinās man: “Es jau īstenībā te ļoti gribēju pabūt, jo savulaik arī mans tēvs Pauls Stradiņš ir šeit bijis.” Tas man spilgti iespiedies atmiņā kā vēl viens apliecinājums Jāņa Stradiņa pietātei un cieņai pret saviem vecākiem un savas dzimtas vēsturi. Varbūt tur arī meklējami pirmsākumi viņa attieksmei pret personībām vēsturē kā tādā, pievēršot līdzcilvēku un nereti arī plašas sabiedrības uzmanību tiem, kuri vēsturē atstājuši nozīmīgas pēdas neatkarīgi no tā, kuros laikos. Jānis Stradiņš, cita starpā bija tas, kurš ierosināja izveidot un novietot LZA vestibilā piemiņas plāksni Augstākās Padomes LTF frakcijai, kura Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielajā zālē 1990. gada pavasarī pulcējās vairākkārt, lai apspriestu 4. maija deklarācijas projektu. Viņš bija tas, kurš aicināja piešķirt LZA Goda doktora grādus 4. maija deklarācijas autoriem. Viens no Stradiņa kunga mūža lielajiem darbiem ir Letonikas iedibināšana un šī virziena pētījumu attīstīšana. Viņš bijis visu astoņu Letonikas kongresu rīcības komiteju priekšsēdis, ilgus gadus ļoti sekmīgi vadīja Valsts pētījumu programmu “Letonika”, kuras ietvaros radās tādi unikāli izdevumi kā “Latvieši un Latvija” četros sējumos latviski un “Latvija un latvieši” divos sējumos, katrs – latviski, angliski un elektroniskā versijā, arī krieviski. Šie abi izdevumi noteikti atstās pēdas vēsturē, un pats Jānis Stradiņš tos uzskatīja par vienu no viņa mūža vērtīgākajiem veikumiem zinātnē. Vienmēr esmu apbrīnojis Jāņa Stradiņa spējas neaizvainot cilvēkus, kuriem viņš veltījis kritiskus vārdus. Esmu tam bijis liecinieks daudzās sanāksmēs, kur pirmajās rindās sēdējuši ministri vai pat premjerministri, kuriem no tribīnes Jānis Stradiņš veltījis pārmetumus – no vienas puses tieši un nesaudzīgi, bet no otras – to pasakot ar smaidu un tā, ka kritizējamie ne tikai nav apvainojušies, bet apmierinātām sejām teikuši pat paldies Stradiņam par pamatotajiem aizrādījumiem, soloties censties vismaz kaut ko darīt lietas labā. Visbeidzot bija reize, kad es Jānim Stradiņam visparastākajā darba dienā aiznesu ziedus uz kabinetu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur viņš bija palicis viens pēc nepamatotiem apvainojumiem un aizskarošiem pārmetumiem. Es labi zinu, ka vīrietis vīrietim ziedus nedāvina, un to ne sliktāk zināja pats Jānis Stradiņš. Tomēr tieši šī, manuprāt, bija tā reize, kas mūs satuvināja bez vārdiem. Atbalsts bez vārdiem, bet no sirds ir svarīgākais, kas var būt – to esmu mācījies un paturu prātā kopš tās reizes. Jāņa Stradiņa atbalstu bez vārdiem un no sirds esmu sajutis arī daudzos man izšķirīgos brīžos.
Marina Kosteņecka, rakstniece un publiciste
Negribu rakstīt nekrologu. Labus vārdus cilvēkam ir jāpaspēj pateikt vēl dzīvam, arī atbalsta vārdus grūtā brīdī. Tāpēc esmu pateicīga liktenim, ka varu tagad citēt savu atklāto vēstuli Jānim Stradiņam, kas publicēta avīzē Neatkarīgā Cīņa 1995. gada 3. maijā saistībā ar to, ka akademiķa vārds tika atrasts čekas maisos. «Grūti atrast vārdus… Grūti izteikt sajūtas, kas mani pārņēma, redzot akademiķi Jāni Stradiņu, kas televīzijā noguris skaidroja tautai, ka atsakās no tiesas prāvas, lai aizstāvētu savu godu (piedalīties tāda veida prāvā jau pavecajam zinātniekam liedz veselības stāvoklis), atsakās no Triju Zvaigžņu ordeņa un no tālākas līdzdalības Ordeņa domē. Tomēr visspēcīgākās jūtas, kas mani tobrīd pārņēma, bija kauns. Protams, nevis kauns par akadēmiķi, bet tiem, kas pieļāvuši valstī tādu situāciju, ka mūsu zinātnes, intelekta un Latvijas nācijas godprātības simbols Jānis Stradiņš bija spiests teikt šos rūgtos vārdus televīzijā. Jo augstāks koks, jo garāku ēnu tas met. Jūs, Stradiņa kungs, savā nodilušajā uzvalkā paceļaties garīgi pāri pūlim. Ir grūti būt lielākam par citiem. Ļoti grūti. Taču mēs, tie, kas esam apakšā, lielum lielā daļa mīlam Jūs. Un mūsu dēļ Jums ir jāiztur, par spīti visām politiskajām vētrām un viesuļiem. Lai arī kāds būtu Jūsu galīgais lēmums sakarā ar ordeni, mēs paliksim kopā ar Jums, akademiķi Stradiņ.» Šo tekstu 1995. gadā Jānis Stradiņš izlasīja avīzē. Un atrada spēkus un laiku, lai izteiktu man pateicību ar roku rakstītā atbildes vēstulē. Lai Jums gaišs ceļš, atgriežoties uz savu zvaigzni, akademiķi Jāni Stradiņ!
Pēteris Apinis, ārsts
Stradiņa laikmets ķīmijā un latvietībā.  Ir cilvēki, ko mēs varam dēvēt par laikmetu pasaules, valsts vai nācijas dzīvē. Jāņa Stradiņa dzīve un darbs latviešiem un ķīmiķiem nozīmē laikmetu. Gluži kā, runājot par medicīnu, mēs mēdzam runāt par Paula Stradiņa, Kristapa Rudzīša vai Vilhelma Kaņepa laiku, skatoties no ķirurģijas, medicīnas filozofijas vai varas pozīcijām, turpmāk ķīmijā, latvietības un zinātnes vēsturē mēs varēsim runāt par Jāņa Stradiņa laiku. Šis laiks sakritīs ar citiem laikiem, piemēram, komunisma celtniecības, II pasaules kara un aukstā kara, antibiotiku un antibiotiku rezistences, Latvijas Atmodas, Tautas frontes, privatizācijas vai globālās sasilšanas laikmetiem, kā arī Organiskās sintēzes institūta ziedu laiku. Par to laiku tiks teikts „Tāds bija mūsu laiks” parafrāzi ņemot no Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmatas nosaukuma. Laikmetu raksturo atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā. Vieglāk šo atziņu raksturot, ieskatoties tālākā pagātnē. Profesoru Paulu Stradiņu mēs no grāmatu vākiem un lapaspusēm, gleznas P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, dažādiem mākslas un pseidomākslas darbiem pazīstam kā nedaudz salīkušu ķirurgu baltā halātā ar ārsta cepurīti gandrīz līdz uzacīm un vieglu smaidu acīs. Šo bildi piecdesmito gadu sākumā pie slimnīcas otrā operāciju bloka ar fotoaparātu FED noknipsējis toreizējais Paula Stradiņa asistents, nodaļas vadītājs, ķirurgs Jevgēņijs Linārs, kurš jau pēc dažiem gadiem ķirurģiju pameta un kļuva par gastroenterologu, zinātnieku, kas radīja pHmetriju un vadīja laboratoriju Eksperimentālās medicīnas institūtā. Bet tālajos piecdesmitajos gados, būdams jauns ķirurgs, Jevgēņijs Linārs bija aizrāvies ar fotografēšanu, nēsāja līdz kameru, no kinofilmām grieza filmiņas un vakaros tās mājās attīstīja. Nešaubīgi, ka profesors Pauls Stradiņš savā dzīvē ir fotografēts bez cepures un uzvalkā, gan darbā, gan saviesīgos pasākumos, gan klīnikā, gan medicīnas institūtā, gan muzejā, bet vienmēr un visur, tiklīdz kāds vēlas ierakstīt kādu šķirkli par profesoru Paulu Stradiņu, viņš interneta dzīlēs vai Medicīnas muzejā atrod Jevgeņija Lināra nejaušo fotogrāfiju īstajā laikā un īstajā vietā, un šājā fotogrāfijā mēs redzam profesoru kā ķirurgu, kā ārstu un kā cilvēku. Šobrīd mēs varam tikai iezīmēt Jāņa Stradiņa vietu no tālākas nākotnes perspektīvas. Ķīmiķis, Latvijas atmodas seja, Latvijas Zinātņu akadēmijas reformators un prezidents, zinātnes un latvietības vēsturnieks, Sēlijas un Latvijas patriots. Visas šīs laikmeta iezīmes paliks padarītos darbos, sarakstītās grāmatās, filmu, ziņu kanālu un YouTube fragmentos. Vismaz no 2019. gada perspektīvas raugoties kopā saplūst zinātnes un medicīnas vēsture ar latvietību. Jānis Stradiņš paliek vēsturē ar runām 1988. gada Radošo savienību plēnumā un Tautas manifestācijā Mežaparkā. 1989. gada 19. jūnijā Vispasaules pirmo latviešu ārstu kongresa pirmo plenārsēdi sāka Jānis Stradiņš ar ievadlekciju „Latvija un latvieši pasaulē”. Un šajā lekcijā viņš vērtēja tādus jautājumus kā Latvija un latvieši pasaulē, Latvijas vēsturiskā vieta starp Austrumiem un Rietumiem, latviešu nācijas identitāte un vienotība, Latvijas un latviešu prestižs pasaulē. Un būtiski– 1989. gadā viņš aicināja risināt trīs savstarpēji saistītas pamatproblēmas: brīvību, ekonomisko labklājību un tautas dzīvā spēka saglabāšanu un pavairošanu. Par Jāņa Stradiņa veikumu, atziņām, pētījumiem un secinājumiem rakstīs vēl ilgi, bet īstais apzīmējums viņa veikumam ir – viņš bija īstais vīrs īstajā vietā un īstajā laikā, un šāda cilvēka mūžu mēs saucam par laikmetu Latvijas vēsturē.
Aigars Pētersons, Rīgas Stradiņa universitātes rektors
Akadēmiķa Jāņa Stradiņa devums Rīgas Stradiņa universitātei ir nenovērtējams. Viņa plašā erudīcija un zināšanas ir palīdzējušas augstskolai no šaura Rīgas Medicīnas institūta tapt par plašu zināšanu un studiju universitāti, nesot Stradiņu dzimtas vārdu. Tas notika 1998. gadā, kad Jānis Stradiņš piedalījās Rīgas Stradiņa universitātes nosaukuma veidošanā, kā arī aktīvi iesaistījās pašas jaunās universitātes mērķu formulēšanā un pamatošanā. Vairāk nekā desmit gadus Jānis Stradiņš bija arī RSU Padomnieku konventa loceklis. Viņš vienmēr, kamēr vien veselība ļāva, apmeklēja konventa sēdes un dalījās ar saviem padomiem un novērojumiem par augstskolas attīstību. Jāņa Stradiņa entuziasms, pētot izglītības un zinātnes vēsturi, ļāvis apzināt viņa tēva, Paula Stradiņa devumu Latvijai. Šajā sakarā RSU īpaši godināja akadēmiķi – 2007. gada 29. martā Jānim Stradiņam tika piešķirts RSU Goda doktora nosaukums par profesora Paula Stradiņa zinātniskā mantojuma apzināšanu un izpēti. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētniecība ietvēra zinātnes vēsturi, ķīmijas vēsturi, fizikālo ķīmiju, Rīgas un Latvijas vēsturi, Latviju un latviešus pasaulē. Lai apzinātu Stradiņa dzimtas nozīmi un devumu Latvijas zinātnē, izglītībā un kultūrā, 2012. gadā RSU bija izveidojusi izstādi “Stradiņu kods”. Izstāde uzsvēra Stradiņu dzimtas plašumu. Tieši Jānis Stradiņš bija viens no galvenajiem izstādes veidotājiem. Toreiz akadēmiķis Jānis Stradiņš uzsvēra: „Ne piederība klanam nosaka cilvēka vērtību, vietu sabiedrībā, bet viņa iedzimtās spējas, darbīgums. Katram jāsasniedz sava vieta dzīvē. Esam ļoti dažādi un atšķirīgi, katrs ar savu dzīvi, savu individualitāti, savu diapazonu un visai dažādu mentalitāti.” Kā toreiz norādīja akadēmiķis, „dzimtai kopīgs ir darbīgums, demokrātiskums, paškritika, augstu mērķu stādīšana, pietiekama inteliģence un intelekts, nacionālās identitātes apzināšanās, kā arī neatkarīgs skats uz lietām”. Šos tikumus sevī vienmēr kopusi arī Rīgas Stradiņa universitāte. Paldies akadēmiķim Jānim Stradiņam par viņa dzīvi, padomiem un devumu visas Latvijas izglītības, zinātnes un tautas garīgajā izaugsmē! Jānis Stradiņš bija mūsu tautas sirdsapziņa.
Atis Lejiņš, Latvijas Republikas 13. Saeimas deputāts
Sestdien pēcpusdienā notika atvadīšanās no mūžībā aizgājušā Jāņa Stradiņa – akadēmiķa un kultūras un vēstures zinātāja ar visbagātīgāko dzīves pieredzi 85 gadu garumā un mūža ieguldījumu Latvijas zinātnes laukā. Pasākums iesākās ar atvadu dievkalpojumu Torņakalna baznīcā, bet vēlāk turpinājās LU Zinātņu mājā, kur notika piemiņas pēcpusdiena ar laikabiedru un kolēģu uzrunām. Pasākums bija organizēts ļoti ieturēti un labi. Baznīcā runāja tikai trīs cilvēki – akadēmiķis Ivars Kalviņš lietišķi par Stradiņa zinātnisko darbu, dzejniece Māra Zālīte vairāk par sabiedriskajām idejām un darbību Atmodas periodā (un kas ir interesanti – fakts, kas man visu šo laiku bija patiesībā nezināms, – izrādās, arī populārais apzīmējums “Trešā Atmoda” ir bijis Jāņa Stradiņa izgudrots) un virsmācītājs Kaspars Simanovičs, kuram arī bija padomā kāda interesanta detaļa. Proti, viņš esot atšķīris Stradiņa lasīto Bībeli, un pēdējā vieta, kur bijusi ielikta grāmatzīme, bijusi Vecās Derības Ezras grāmatā pie Dieva atbildes pravietim uz to, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Dievs pasaka, ka viss pasaulē ir tā, kā tam jābūt, un tas ir pamats, lai katrs cilvēks pats mainītu savu likteni. Tas ļoti uzrunāja. Savā ziņā dīvaini bija konstatēt, ka no pašreizējās Saeimas deputātiem biju tur viens pats, arī no valdības redzēju tikai vienu ministri (Ilgu Šuplinsku), savukārt Valsts prezidenta kanceleju pārstāvēja tās vadītājs Andris Teikmanis. Tiesa, jāatzīmē, ka bija ieradušies bijušie prezidenti – Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, tāpat agrākā ministru prezidente Laimdota Straujuma. Pasākuma daļa Zinātņu namā bija organizēta vienkārši brīnišķīgi, izvietojot klātesošos pie maziem galdiņiem, pie kuriem varēja pienākt viesmīļi ar vīna vai sulas glāzēm un nelielām uzkodām, paši paliekot gandrīz nemanāmi un netraucējot pasākuma gaitu. Pēc tam varēja uzkāpt pa lielajām kāpnēm un no augšas, gluži kā sengrieķu am-teātrī, raudzīties un klausīties tajos, kas vēlējās bilst kādus vārdus akadēmiķa Stradiņa piemiņai. Uzrunu daļu vadīja Ojārs Rubenis, kurš prata neuzbāzīgi un tomēr strikti kontrolēt uzrunu laiku, neļaujot runātājiem pārāk aizrauties. Sevišķi izcilas runas bija Vīķes-Freibergas k-dzei un Ulmaņa k-gam, tāpat nevar nepieminēt Daiņa Īvāna un Sandras Kalnietes uzrunas. Pasākuma forma bija tik neformāla, ka divas stundas pagāja nemanot.
Man bija tas gods iepazīties ar Jāņa Stradiņa dēliem un mazbērniem. No viņiem arī uzzināju, ka ir iedibināta īpaša mājaslapa www.stradins.lv, kurā tiks apkopotas cilvēku iesūtītas atmiņas par akadēmiķi un cilvēku Jāni Stradiņu; mērķis ir atcerēties viņa sirsnību, erudīciju un daudzpusību. Arī man patiesībā ir sevišķas atmiņas par Jāni Stradiņu; viņš ir tiešā veidā “vainīgs” pie manas grāmatas “Pirmie desmit gadi” tapšanas, kuras izdošanu 2002. gada atbalstīja Somijas vēstniecība Latvijā un Zviedrijas Aizsardzības augstskolas Stratēģisko studiju nodaļa. Grāmata ir manu rakstu un lekciju krājums par Latvijas Ārpolitikas institūta darbību, valsts neatkarības un drošības nostiprināšanu pirmajos gados pēc tās atjaunošanas un ceļu uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Stradiņa k-gs bija tas, kurš izteica ideju, ka man šīs publikācijas vajadzētu apkopot vienā grāmatā, viņš ir arī tās priekšvārda autors. Priekšvārds beidzas ar šādiem vārdiem: “Politoloģija laika gaitā pārtop par akadēmisku, retrospektīvu vēstures zinātni, pasteļzīmējums itin kā pārtop par akmens skulptūru. Politoloģijai varbūt nav tāluma, mūžības izjūtu, aizvadītu laika nodrošinājuma. Toties politoloģijai piemīt kaut kāds vieglums, laikmeta smarža, kolorīts un skatījuma subjektīvisms. Tāds piemīt arī Ata Lejiņa grāmatai, un tas ir šā opusa spēks un reizē vājums. Novēlot autoram un viņa Ārpolitikas institūtam daudz panākumu taktisko un stratēģisko ieceru īstenošanā, sniegto analītisko pārdomu atbilstību reālajai politikai, novēlu grāmatas pamatidejām vēl ko – izturēt Laika veča, laikmeta pārvērtību pārbaudījumu, kas ir pats grūtākais.” Un tas ir interesanti jau tāpēc vien, ka Stradiņš bija par manis rakstīto ieinteresējies ne jau formāli kā arhīvu pārstāvis vai politiķis, vai citādi ar pārvaldi saistīta persona, bet tieši kā “cilvēks no malas”. Paldies Tev, lieliskais Cilvēk ar lielo burtu – Jāni Stradiņ! Dusi Dieva mierā.
Zaiga Kipere, žurnāliste
Kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa piemiņas pēcpusdienā klātesošie tika aicināti pārdomāt savas spilgtākās atmiņas par akadēmiķi, es konstatēju, ka nevaru izdalīt kādu vienu notikumu. Vēl vairāk – Stradiņš man no sākta gala ir bijis kā viens no kopējā jēdziena Stradiņi – elitāras dzimtas, kurā katram, sākot ar profesoru Paulu Stradiņu un turpinot līdz pat nu jau ceturtajai paaudzei, kā liecināja Kārļa uzstāšanās, ir sava izcila vieta. Profesoru Paulu Stradiņu es dzīvē nesastapu, biju pārāk jauna. Tik vien, cik dzirdēju no tantes – viņa bija profesora operāciju māsa toreizējā 2. Pilsētas slimnīcā. Taču profesora kabinets Ventspils ielas mājā mani, toreizējo televīzijas zinātnes raidījumu žurnālisti, kas 70. gadu vidū bija ieradusies taisīt interviju, burtiski paralizēja. Televīzijas tehniskās iespējas vēl bija vājas, translācijas un ierakstus varēja taisīt tikai no tām vietām, kur PTS (pārvietojamās televīzijas stacijas) autobusa antenas tiešā līnijā „trāpīja” TV tornim Nometņu (toreiz L. Laicena) ielā. Un profesora Stradiņa māja tāda bija. Kabinetā milzīgs rakstāmgalds, smagnējie skapji, pilni ar grāmatām, pie sienām gleznas, grāmatas un žurnāli uz katras brīvās vietas. Milzīgs kultūras bastions un pa vidu – jaunais akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bezgala vienkāršs, pretimnākošs un sarunai atvērts. Ne miņas no viena otra jaunā zinātnieka cenšanās runāt pēc iespējas sarežģīti, lai visi redzētu, cik viņš gudrs. Pēc tam bija daudzas citas sarunas, nereti tajā pašā kabinetā, kas akadēmiķim Stradiņam sekoja uz dzīvokli Tērbatas (toreiz – P. Stučkas) ielā, kur pirms viņa bija dzīvojusi zinātnes granddāma akadēmiķe Lidija Liepiņa, un, pēc denacionalizācijas buma, uz K. Valdemāra ielu. Turklāt sarunas parasti nebija par ķīmiju, bet par dažādām vēstures tēmām, sākot ar zinātnes un tehnikas vēsturi, kultūrvēsturi, dabas un pieminekļu aizsardzību, par ko nu kuro reizi, strādājot žurnālā „Zvaigzne”, sastādot Dabas un vēstures kalendāru un vēlāk gatavojot publikācijas žurnālam „Enerģija un Pasaule”, kura redakcijas padomes loceklis akadēmiķis Stradiņš bija kopš 2003. gada, nācās rakstīt. Viņa prezidentūras laikā Latvijas Zinātņu akadēmijā, protams, visvairāk par zinātnes aktualitātēm avīzē „Zinātnes Vēstnesis”. (Saskaitīju, ka trijos akadēmiķa Jāņa Stradiņa Biobibliogrāfijas sējumos kopā mūsu sadarbība rakstītā veidā fiksēta vairāk neka 130 reižu.) Kāpēc es pieminēju tieši kabinetu? Man tā pamatīgums  korelēja ar to pamatīgumu, ar kādu akadēmiķis Stradiņš darīja visu, kam ķērās klāt. Es pat teiktu – fundamentālu pamatīgumu. Arī viņa kabinets Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē palika fundamentāli nemainīgs, vienalga, vai akadēmiķis bija viceprezidents, prezidents vai Senāta priekšsēdētājs. Pēc saimnieka vēlmes kabinetam gāja secen jebkura modernizācija. Tās pašas pamatīgās, „nemodernās” mēbeles, gleznas pie sienām. Šķita, ka akadēmiķis nav iedomājams bez šīs stabilās, pamatīgās vietas. Kad žurnālistes gaitās tikos ar dēliem Paulu un Pēteri, arī viņos, jaunos, modernos zinātniekos ar pasaules vērienu, es manīju to pašu Stradiņu pamatīgumu, kalpošanu fundamentālām vērtībām kā fizikā, tā medicīnā. Un tagad arī Kārlis ir uzņēmies fundamentālu darbu – ar mājaslapas palīdzību veidot virtuālu atmiņu krājumu par savu fantastisko vectēvu. (Vai tiešām tas ir tas pats mazais Kārlītis, kurš ar milzu pašcieņu sēdēja sava vectēva vietā VIP ložā Arēnā Rīga svarīga starptautiska mača laikā par izbrīnu ITERA Latvija prezidentam Jurim Savickim, kurš šo ekskluzīvo un daudzu iekāroto ieejas karti bija akadēmiķim nosūtījis? Ko neteiksi – Stradiņu gēni.) Atvadu dievkalpojumā Torņkalna baznīcā mācītājs par vienu no Jāņa Stradiņa rakstura  īpašībām minēja spēju jebkurā cilvēkā saskatīt vērtīgo. Viņš cilvēkus nešķiroja pēc svarīguma, tādēļ fotoattēlu parādē par akadēmiķa Jāņa Stradiņa dzīvi viņam līdzās ir redzams  gan Dalailama, gan Bils Klintons, gan  pašpasludinātais Pasaules valdnieks. Un, ja nemaldos, tad vienā attēlā varēja samanīt arī Alfrēdu Rubiku. Ieraksts pēdējā, Biobibliogrāfijas III sējumā Mīļajai kolēģei Zaigai Kiperei cieņā un sirsnībā. Jānis Stradiņš 24.III 2017., tāds pat, kā desmitiem cilvēku, kuriem grāmata tās atvēršanas svinībās tika dāvināta, arī man lika justies novērtētai, ka tas, ko es kā žurnāliste daru, ir nozīmīgs un vajadzīgs.
Raimonds Valters, LZA akadēmiķis
 Kopš 1998. gada man bija laime gandrīz diendienā tikties ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, astoņpadsmit gadus vadot LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļu. Es vienmēr apbrīnoju viņa diplomātiskās spējas, prasmi uzklausīt atšķirīgus viedokļus, ļoti smalkjūtīgā manierē pārliecināt oponentus, prasmi nolīdzināt konfliktus, pat ar preventīviem pasākumiem izvairīties no tiem. Jāņa Stradiņa prezidentūras laikā LZA vadība darbojās kā vienota komanda. Jānis Stradiņš nekad nesteidzās ar lēmumu pieņemšanu, izdiskutēja visus par un pret, katrs viedoklis tika uzklausīts un apspriests, bet arī noraidīto viedokļu autors nekad nejutās aizvainots. Nepārskaitīšu šeit daudzos akadēmijas darbības virzienus, bet Jāņa Stradiņa uzmanības centrā vienmēr bija izcilāko Latvijas un ar Latviju saistīto ārzemju zinātnieku piesaiste akadēmijai un viņu sasniegumu popularizēšana, Latvijas vārda nešana pasaulē. No Jāņa Stradiņa milzīgā un ļoti daudzveidīgā veikuma zinātnē, kultūrā, Baltijas zinātņu, kultūras un augstākās izglītības vēsturē, gribu izcelt to, ko viņš ir darījis Baltijā strādājušo zinātnieku apzināšanā, viņu darbu un dzīves gaitu popularizēšanā. Šādu zinātnieku ir daudz. Kā ķīmiķim man nozīmīgākais liekas Rīgas Politehnikuma profesors Pauls Valdens (18631957). Viņš aizpagājušā gadsimta beigās atklāja stereoķīmijas parādību, kas nosaukta viņa vārdā (Valdena apgriezenība) un tiek aprakstīta daudzās organiskās ķīmijas mācību grāmatās pasaulē. Tikai pirms Valdena vārda parasti stāv rakstīts vācu ķīmiķis, dažreiz arī krievu ķīmiķis. Jānis Stradiņš atklāja, ka Pauls Valdens ir latvietis, dzimis latviešu zemnieka ģimenē Rozulas pagastā. Šī raksta formāts man neatļauj aprakstīt visu, ko Jānis Stradiņš ir darījis un kas darīts pēc viņa iniciatīvas Paula Valdena piemiņas saglabāšanā un viņa tautības starptautiskā popularizēšanā. Minēšu tikai tēlnieka Andra Vārpas veidoto pieminekli Paulam Valdenam, kas uzcelts Kronvalda parkā pēc Jāņa Stradiņa rosinājuma un ar uzņēmēja Jura Savicka finansiālu atbalstu. Pieminekļa attēls ir publicēts starptautiskos ķīmijas žurnālos. Var teikt, ka Pauls Valdens Rīgā ir izdarījis nozīmīgāko atklājumu organiskajā ķīmijā, bet Jānis Stradiņš ir atdevis Paulu Valdenu Latvijai. Bet vēl ir piemineklis Vilhelmam Ostvaldam, pētījumi par Dāvidu Hieronīmu Grindeli, Teodoru Grothusu, Georgu Frīdrihu Parrotu un vēl un vēl.... Jānim Stradiņam vienmēr patika dalīties ar savu bagāto zināšanu pūru. Tikšanās reizēs viņš ļoti bieži centās kolēģim izstāstīt kaut ko jaunu, interesantu, izpušķot stāstu ar kādu nesen uzzinātu faktu. Sarunās ar mani tie visbiežāk bija stāsti par Latvijas ķīmiķiem un Rīgas Politehnikuma vēsturi. Ar prieku atceros Stradiņu un Valteru ģimeņu kopīgos ceļojumus ar diviem Žiguļiem astoņdesmitajos gados pa Lietuvu, Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju  Polocku, Vitebsku, arī Smoļensku Krievijā. Stradiņu auto vadīja Laima. Gulējām teltīs, uz ugunskura vārījām pusdienas. Stradiņu Pauls un Pēteris un Valteru dēli Kārlis un Andrejs Baltkrievijas ezeros makšķerēja. Jānis bija sastādījis braucienu maršrutu, izvēlējies apskates objektus, un mēs klausījāmies aizraujošus stāstus par notikumiem, kas tur risinājušies pagātnē. Vēl tagad atceros sirdi plosošo stāstu par poļu tautas traģēdiju Katiņā pie Smoļenskas. Tautas atmiņā Jānis Stradiņš paliks kā vēsturnieks, sabiedrisks darbinieks, trešās atmodas aktīvs virzītājs. Bet jāatceras, ka savas gaitas zinātnē viņš uzsāka fizikālajā ķīmijā, aizstāvēja abas disertācijas organisko savienojumu polarogrāfijā, uzrakstīja monogrāfiju, izveidoja izcilu laboratoriju Organiskās sintēzes institūtā, dibināja auglīgus kontaktus ar pasaules vadošajiem zinātniekiem. Manuprāt, šo divu atšķirīgo zinātņu – ķīmijas un vēstures – lomu Jāņa Stradiņa darbībā labi raksturo viņa rakstītais: Un varbūt pamatots ir atzinums, ka humanitārajās un sociālajās zinātnēs sekmīgāk var darboties, ja iepriekš gūta izglītība eksaktajās zinātnēs, jo šīs zinātnes dod loģiku, objektivitāti, disciplinē domāšanu. (LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš. Biobibliogrāfija II, Rīga, 2004, 47. lpp.). Tagad, kad Latvijā strauji mazinās jaunatnes interese par eksaktajām zinātnēm, man ļoti gribējās izcelt šo atziņu no Jāņa Stradiņa bagātā rakstu pūra. Jānis Stradiņš bija ļoti sirsnīgs un labestīgs. Arī atvadīšanās no viņa bija sirsnīga.
Ainārs Dimants, prof., Dr. phil.
No Jāņa līdz Jānim. Katram bija savs Stradiņš. Žurnāla Akadēmiskā Dzīve ražīgā autora (kopš 1990) redkolēģijas locekļa (kopš 2006) un aktīva atbalstītāja, akadēmiskās vienības Austrums goda biedra (kopš 1996) nāves dienā LU Latvijas vēstures institūta direktors un tāpat Akadēmiskās Dzīves autors Guntis Zemītis tviterī trāpīgi ierakstīja: „Jebkurš no mums, kurš viņu pazina, īsāku vai garāku laika posmu strādāja ar viņu kopā, savus atvadu vārdus varētu sākt ar: „Bija tas gods...” Katram bija savs Jānis Stradiņš (10.12.1933.–29.11.2019.). Arī galvenie J. Stradiņa 80. jubilejas (2013) iniciatori bija Akadēmiskās Dzīves atbalstītāji Ivars Kalviņš no Organiskās sintēzes institūta (OSI) un Mārcis Auziņš no Latvijas Universitātes (LU) – un man bija tas gods būt šīs pēdējās apaļās jubilejas svinīgā sarīkojuma moderatoram Rīgas Mazās ģildes Lielajā zālē, tolaik arī kā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājam. Kādā no tās vasaras dienām jubilāra dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā piecu stundu garumā pie laba konjaka glāzes tapa fundamentāla intervija jubilejas gada grāmatai (nožēloju vien, ka līdzās daudzām citām tekstā neiegūlās atziņa par „dižā zemgalieša” Arvīda Pelšes pāriešanu uz publisku runāšanu tikai padomju tautai kopīgajā krievu valodā pēc Padomju Savienības Komunistiskās Partijas jaunās programmas [1961] par komunisma uzcelšanu jau 1980), kuras beigās arī autorizēta J. Stradiņa īsa biogrāfiska hronika uz sešām lappusēm. No tās vien jau redzams, ka taisnība Valsts prezidentam (un, kā viņš pats atzinis, pastāvīgam Akadēmiskās Dzīves lasītājam un pircējam) Egilam Levitam vēl vienā kodolīgā un precīzā tās pašas nelaimīgās 29. novembra dienas tvītā: „Akadēmiķa Jāņa Stradiņa personības lielumu un daudzās šķautnes pilnībā atsegs vien laika mērogs. Zaudējuma sāpēs esmu kopā ar J. Stradiņa ģimeni, darba biedriem, viņa domas apbrīnotājiem. Sēlijas dižais prāts būs vienmēr ar mums.” Arī šo rindu autors todien ierakstīja tviterī: „Jānis Stradiņš aizsaulē – milzīgs zaudējums ne tikai tuviniekiem, bet visai latviešu un Latvijas tautai. Arī visa žurnāla Akadēmiskā Dzīve saime skumst kopā par sava redakcijas kolēģijas locekļa aiziešanu mūžībā. Jānis Stradiņš viens no retajiem Latvijā redzēja laukumu plašumā un dziļumā: vēstures, zinātnes un demokrātijas trīsvienības lomu, lai būtu mūžīga trīs zvaigžņu Latvija un latvieši, kopā ar mūsu mazākumtautībām. Un viņa mūžs bija patiešām akadēmiska, intelektuāla un bagāta dzīve.” „Cienījamo akadēmiķi vienmēr esmu uzskatījis par savu netiešo skolotāju,” tajā pašā jubilejas sarīkojumā izteicās tā laika Valsts prezidents Andris Bērziņš. Zīmīgi, ka bēru dienas piemiņas pēcpusdienā 7. decembrī LU Zinātņu mājā runāja gan kādreizējie Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Sandra Kalniete, gan arī vēlākie valsts prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga. Katram savs Stradiņš. Bet Austrums viņam bija īpaši tuvs un svarīgs. Tieši Jāņa Čakstes, vēlākā pirmā Valsts prezidenta, dibinātais Austrums(1883) – nacionāla, akadēmiska un draugu organizācija, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt paaudžu pēctecību šo mērķu sasniegšanā. Tādā nozīmē J. Stradiņš simboliski nostaigāja ceļu no Jāņa līdz Jānim, pats nekļūdams par demokrātiskas tiesiskās valsts, toties par Zinātņu akadēmijas prezidentu, paceldams šīs institūcijas prestižu tautā vēl nebijušos augstumos. Savā subjektīvā skatījumā, galvenokārt balstoties uz Austruma un J. Stradiņa saskares punktiem, te varu liecināt, ka visi minētie trīs Austruma elementi: nacionālā apziņa, ieskaitot valstiskumu un demokrātiju, akadēmiskums un draudzība – viņa ārkārtīgi daudzpusīgajā personībā mijiedarbojās un savstarpēji pārklājās viņa dažādo dzīvju – ne tikai akadēmiskās – gājumā: arī šajā nozīmē no Jāņa līdz Jānim.  Latvietis Nacionālās apziņas pēctecībai ļoti svarīgi, ka J. Stradiņš spoži pārstāvēja vienu no retajām latviešu intelektuāļu dzimtām ar nepārtrauktu pirmā Latvijas laika un zināmā mērā pat Vecā Stendera pārmantojamību (pirmā dokumentālā ziņa par Stradiņiem baznīcas grāmatā 1790. gadā ierakstīta ar viņa roku). Tas vien jau atgādina Čakstes dzimtu, un tādas dzimtas arī ir izšķirošas nācijas patiesās elites briedumam un tās spējai nelaist pie varas blēžus un huligānus (krieviski – špana). Lai pieminam Rīgas Stradiņa universitāti, par ko viņš priecājās. Un es līdzi priecājos kā tās Komunikācijas studiju katedras iedibinātājs (1998–2002), kura tagad ir kļuvusi par vadošo Latvijas mediju un komunikācijas zinātnē. Domājot pirmām kārtām par Jāņa tēvu ķirurgu Paulu Stradiņu (1896–1958), kurš cita starpā bija arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (līdzīgi kā vēlāk dzejnieks Imants Ziedonis [1933–2013], bet J. Čakstes dēls, P. Stradiņa līdzinieks Jelgavas slimnīcā Ringolds Čakste [1898–1967], kurš nebija Austrumā, bet saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni), universitāte nes Stradiņu dzimtas vārdu, un Jāņa dēls, sirds ķirurgs Pēteris, Austruma vecbiedrs, ir tās profesors. Lai runā citāts, kas raksturo J. Stradiņa plašo un diferencēto skatījumu, šajā gadījumā uz Latvijas valstisko identitāti: „Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pussuverēna, tāpat kā padomju Latvija. Profesionālu vēsturnieku vidū, teiksim, Parīzē, šis pirmais pussuverēnais valstiskais veidojums ir gandrīz pazīstamāks un stabilāks par Latviju, kas tomēr ir jaunlaiku jēdziens.” Viņš ir tas, kurš, līdzīgi kā retais, kā tas pats viņa laikabiedrs I. Ziedonis, ne tikai vārdos, bet arī darbos saprata, ka spēcīgai Latvijas kopīgajai identitātei neatņemamas ir reģionālās (apgabalu un novadu) identitātes. No agrāk tik pazīstamās Augškurzemes (Augšzemes) viņš kā Gaismas pili no aizmirstības izcēla Sēliju: tā bija J. Stradiņa ierosme ar daudzām aktivitātēm – sākot ar Sēlijas kongresiem un beidzot ar Sēliju kā atsevišķu Latvijas apgabalu Dziesmu svētku gājienā. Šo līniju Austrumā ienesa jau pirmais vecākais pēc akadēmiskās vienības aktīvās darbības atjaunošanas Latvijā (1989) Vilis Zirnītis (1909–1994), kurš cēlies no Sunākstes, taču aktīvi attīstīja (kopš 1990) Pēteris Stradiņš ar Darba svētku talkām Sērpiņu pilskalnā (1996), Vecā un Jaunā Stendera baznīcas vietā Viesītē (1998) un to turpinājumu, ieskaitot savas Rāceņkalnu mājas pie Sunākstes baznīcas un kāzas tajās, kā arī jaundibināto Stendera biedrību ar tās talkām bijušajā Sunākstes mācītājmuižā, kur piedalījies arī Austrums. Diemžēl daudz mazāk ir uzsvērts, ka J. Stradiņš pilnīgi noteikti bija demokrāts, pēc viņa tekstiem un visas sabiedriski politiskās un profesionālās darbības var droši teikt – sociālliberāls demokrāts, un šādā kontekstā joprojām nozīmīgas ir viņa publikācijas par J. Čaksti. „Čakste labi saskatīja demokrātijas ēnas puses, tās grimases un nepilnības, taču risinājumu meklēja tautas politiskā izglītošanā, vēl lielākā demokrātijā,” uzsvēra J. Stradiņš. Un arī par J. Čakstes dēliem – tāpat Austruma vecbiedriem: „Jāpiebilst, ka Jāņa Čakstes darbu demokrātijas attīstīšanā turpināja viņa dēli – jurisprudences profesors Konstantīns Čakste un senators Mintauts Čakste. Hitleriskās okupācijas laikā abi piedalījās Latvijas Centrālās padomes darbā, konsekventi aizstāvot Rietumu demokrātijas un tiesiskuma ideālus, neielaižoties kolaboracionismā ar naidīgo okupācijas varu. Par to abi 1944. gadā tika apcietināti, un Konstantīns gāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnē Polijā (pareizāk sakot, tās evakuācijas laikā). Būtībā Čakstes dēli bija visai retie, bezmaz vai vienīgie no pilsoniskās Latvijas politiķiem, kas ekstremālā situācijā izturēja pārbaudījumu un palika uzticami demokrātijai un Satversmei.” Vēl vairāk, J. Stradiņš rosināja, ka J. Čakstes dzimšanas diena 14. septembris Latvijā varētu kļūt par demokrātijas dienu: „Latvijas pilsoniskajā kalendārā septembris ir īpatnējs mēnesis: 4. septembrī dzimis K. Ulmanis, 11. septembrī – Rainis, 14. septembrī – J. Čakste, trīs izcilākie Latvijas neatkarības rītausmas politiķi, kaut arī katrs citādi orientēts. Manuprāt, 14. septembris Latvijā varētu kļūt par Čakstes dienu, par demokrātijas dienu. Savā būtībā Jānis Čakste bija pilsonisks demokrāts ar kristīgo vērtību dziļu apziņu.” Savā būtībā ļoti tuvs J. Stradiņa personībai – kurš bija uzaudzis kā līdzpilsonis Latvijas tautas likteņkopībā, tās mazākumtautību kultūras draugs un kurš līdzās Rundāles pils saimniekam Imantam Lancmanim un vēlākajam Austrumavecbiedram Andrejam Holcmanim izvērtās it īpaši par vācbaltiešu ievērojamāko protagonistu jau padomju Latvijā (sākot ar to, ka viņa māte Ņina bija krieviete, noskaņota visnotaļ antikomunistiski). Par J. Stradiņa pilsoniski demokrātisko ievirzi liecina arī viņa ciešā iedraudzēšanās[14] gan Stoholmā, gan Rīgā ar kādreizējiem minētās LCP nelegāļiem un konspiratoriem, proti, K. Čakstes tuvākajiem līdzgaitniekiem nacionālajā pretestības kustībā pret abām okupācijas varām Otrajā pasaules karā, atkal – Austruma vecbiedriem Leonīdu Siliņu (1916–2005) un Jāni Sadovski (1904–2006), kuri atbalstīja būtībā galveno akadēmiķa mūža darbu – zinātnisko monogrāfiju Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā (2009). Savukārt viņš aktīvi atbalstīja L. Siliņa un Austruma iniciēto un J. Sadovska finansēto K. Čakstes piemiņas plākšņu uzstādīšanu pie nama Rīgā, Dzirnavu ielā 31 (1993) un LU Mazajā aulā (1994). Dzīvi līdzdarbojos šajos pasākumos un skaidri redzēju, ka J. Stradiņam tas bija principiālas pārliecības jautājums, tāpat kā piedalīšanās Jāņa Čakstes Demokrātijas veicināšanas fonda dibināšanā (1996). Tie bija patiesi vēsturiski brīži, kuru plašāko un ilgstošo nozīmi viņš izprata tik labi kā neviens.  Akadēmiķis Nebūs pārpīlēti teikts, ka J. Stradiņš simbolizē latviešu tautā šo vārdu tā visās nozīmēs, arī kā autoritatīvs Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) dažādu nozaru kopīgais līderis pat neatkarīgi no amata. Mums viņš ir Austruma vēstures komisijas loceklis (2004) un šīs redkolēģijas sagatavotās pamatīgās Austruma vēstures grāmatas (2011) līdzautors, daudziem un arī man – zinātnes un augstskolu vēsturnieks, tieši caur to nonākot pie lielo vēstures kopsakarību izpratnes. Vismaz mana Latvijas paaudze PSRS beidzamajā desmitgadē uzauga ar J. Stradiņa publikācijām par jau pieminēto Veco un Jauno Stenderu, par Paulu Valdenu, pat par nacisma ideologu Alfrēdu Rozenbergu kā Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļas absolventu ar diplomprojektu Krematorijas būve Krievijas apstākļiem, visbeidzot par Mihailu Lomonosovu un pēc viņa ierosinājuma un projekta dibināto Maskavas Universitāti (1755), vēlāk viņa vārdā nosaukto Maskavas Valsts universitāti, slaveno MGU. Tad jau no trimdas izdevumiem uzzināju par Tatjanas dienā dibinātās universitātes vietu Austruma tapšanā J. Čakstes vadībā – un izrādījās, ka esam studējuši tajā pašā Maskavas Universitātes ēkā, tikai divos laikmetos ar gadsimta atstarpi: otrs bija Austruma aktīvās darbības atjaunošanas laiks. Lūk, kādas akadēmiskas reminiscences raisa J. Stradiņš, pēc būtības Apgaismības laikmeta enciklopēdists, vienīgi – neapgaismotajā 20. un 21. gadsimtā. Pēc mazāk vai vairāk noteicoša ieguldījuma vairāku padomju un pēcpadomju enciklopēdiju sagatavošanā (kopš 1965) viņa kā galvenā redaktora pēdējais devums – rakstu krājums Latvieši un Latvija(2013) četros sējumos, kas savos centienos sasaucas ar J. Čakstes brošūru Latvieši un viņu Latvija (vāciski 1917), un Latvija un latvieši (2018) divos sējumos, arī angliski un krieviski. Akadēmiķim bija raksturīgas apbrīnojamas darbaspējas un organizētība (tostarp termiņu ievērošanā), un viņš bija smalks savas veiklās rakstu valodas slīpētājs atbilstoši izcilai latviešu valodas izjūtai. Perfekcionists, arī attiecībā uz atsaucēm, un vienlaikus ar plašo skatījumu ne velti, būdams zinātņu vēsturnieks un publicists, savulaik kļuva par Rakstnieku savienības biedru (1984) un vairāku preses izdevumu redkolēģiju (arī tādu kā žurnāls Zvaigzne, laikraksts Literatūra un Māksla) locekli un galveno redaktoru (OSI zinātniskais žurnāls Himija geterocikličeskih soedinenij / Chemistry of Heterocyclic Compounds 1975–1985). Bet jānorāda, ka ne tikai tuvākās sarunās viņš nebūt ne vienmēr bija tikai Baltā kaķīša labestības un sirsnības iemiesojums kā no Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša dzirnavas: viņam nebūt nebija svešs arī kriticisms un nīgrums, šķiet, brīžiem pat depresija par to, kas notiek Latvijā – piemēram, par tā laika izglītības un zinātnes ministra liegto atbalstu Latviešiem un Latvijai, par nepietiekamu aptvērumu un dziļumu krājuma rakstā par plašsaziņas medijiem („vairāk jāvāc, jāizskaidro, jasaglabā īpaši tie kultūrvēsturiskie fakti, kam ir paliekama vērtība”), bet visvairāk – par vairāku valdošo koalīciju nefinansēto, Izglītības un zinātnes ministrijas un vispār „smalko aprindu” vājo valsts zinātnes politiku. Tomēr pāri visam no J. Stradiņa varēja saklausīt pārliecību ne tikai par latviešu, bet arī tieši akadēmisko latviešu sīkstumu, un Eiropas Savienības pozitīvo lomu Latvijas zinātnē. Viņš izteicās tādā garā, ka diemžēl jau vēsturiski šejienes patstāvīgi finansētā zinātne lielākoties nodarbojusies ar zināšanu pārnesi: jaunas zināšanas no ārpasaules uz Latviju un jaunas zināšanas par Latviju uz ārpasauli. „Latvijā jāveido divu līmeņu zinātne – tāda, kas strādā tieši Latvijas vajadzībām gan ar tehnoloģiski lietišķu, gan ar nacionālās identitātes pētīšanas un izkopšanas ievirzi, un tāda, fundamentālā, kurā darbojas spējīgākie zinātnieki un kas spēj pārstāvēt mūsu zemi Eiropā un pasaulē. Arī mazai valstij nedrīkst būt maza zinātne, sīka zinātne, dažos sektoros jāuztur pasaules līmeņa zinātne..” Vienlaikus: „Eksaktajās zinātnēs, protams, vajag publicēt rakstus starptautiskos žurnālos un angļu valodā. [..] Pirmām kārtām tomēr ir jāuzraksta latviešu valodā, lai latviešu sabiedrības intelektuālo temperatūru nepazeminātu. Tā pašreiz pazeminās, un pazeminās diezgan kritiski.” Draugs Stradiņam piemita tā labā īpašība, kas nemaz nav tik raksturīga latviešiem, proti, viņš virzīja un atbalstīja citus un no sirds priecājās par citu panākumiem. Varu liecināt, ka arī pats, darbodamies tiklab zinātnē (LZA un Lattelekom balva humanitārajās un sociālajās zinātnēs 2005), kā arī Eiropas Kustībā Latvijā un NEPLP, vairākkārt jutu no viņa iedvesmojošu verbālu un praktisku atbalstu, par ko, protams, esmu pateicīgs. Tāpat nav aizmirsts viņa ģimenes (arī sievas Laimas un dēla Pētera) dāvinājums Austrumam 1996. gada Ziemassvētkos, tam atgriežoties savās mājās, koka namā „latvju sētā” Ģertrūdes ielā 123 Rīgā, – Ludolfa Liberta glezna ar Austrumu motīvu Tūkstoš un vienas nakts pasaku manierē, kādas pirmajā Latvijas laikā bijušas iecienītas Rīgas labākajās famīlijās. Jau vēlāk viņš sacīja, ka Austrums esot „savācis” Pēteri, – taču jāpiebilst, ka tikpat labi, kā jau minēts, var teikt – Pēteris Austrumu. Iepriekš vispirms kopā ar V. Zirnīti bijīgi vērām akadēmiķa Tērbatas ielas dzīvokļa durvis (1990), un atmiņā sevišķi palika atsevišķā istaba ar iespaidīgo namatēva bibliotēku. Taču vēl pirms tam Austruma un J. Stradiņa pirmo kontaktu proaktīvi izveidoja dedzīgais vecbiedrs no Kanādas Hermanis Vilks (1913–1995) un Austruma rīkotais LU jubilejas daudzinājums Abrenes pilī Francijā (1989). Otrreiz Ģertrūdes ielā 123 J. Stradiņš viesojās, kad jau manā īres dzīvoklī pulcējās Austruma vēstures grāmatas redkolēģija: bija atnācis kājām gar dzelzceļu no Mākslas dienām Centrāltirgū. Austrumā mēs visi saucamies draugi, tomēr īpašs prieks ir par J. Stradiņa ierakstiem viņa grāmatās – „mīļajam draugam” un „mīļajam kolēģim”, tostarp bibliogrāfijā, kas aptver 5983 akadēmiķa publikācijas (2017). Un, protams, paliek goda biedra pravietojums Austrumam: „Novēlu kopt Valdemāra, Čakstes un daudzu citu ievērojamu cilvēku iedibinātās tradīcijas, ievērot vēstures zīmes. Bet galvenais – arvien piesaistīt cerīgus latviešu jauniešus, veicināt spilgtu, spēcīgu personību veidošanos, nenomācot individualitātes, bet dodot tām pozitīvu ievirzi.” Tomēr dzīvē labāk iet, ja ir zirgs, kas naktī dzied...Proti – ja ir ticība, cerība un mīlestība.
Voldemārs Hermanis, žurnālists, ārpolitikas komentētājs
Jāņa Stradiņa personība Latvijas zinātnē, kultūrā un tautas gara dzīvē gadu desmitiem mirdzējusi daudzās šķautnēs. Tā ir vispārzināma patiesība, atšķiras vienīgi skatpunkti. Piedāvāju dažus savus žurnālista un politikas vērotāja fiksējumus un piezīmes. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas zinātnieku un zinātnes liktenis karājās mata gala. Daudzi pētnieki uzreiz pagāja malā, arī slavenais remantadīna autors Jānis Polis jutās aizmirsts. Mūsu zinātne pēc stabili garantētā drošinājuma PSRS lielvalsts paspārnē bija nonākusi brīvā kritienā. Nevaru spriest, kādas diskusijas par izdzīvošanu atklātas konkurences apstākļos noritēja augstceltnē, kuru tautas mutē aizvien dēvēja par Kolhoznieku namu. Viens no maniem atskaites punktiem ir kāda spriega saruna Žurnālistu nama kamīnzālē 1995. gada janvārī. Tolaik tur aizsāktajās sarunās tā dēvētā Preses kluba ietvarā piedalījās ministri, deputāti, censoņi politikā un jaunradītās biedrības. Viena no tām bija veltīta tēmai “Zinātne un vara”, ko esmu atreferējis plašākā rakstā “Vai Latvijai vajadzīga zinātne?” (“Neatkarīgā Cīņa”, 16.01.95.). Jānis Stradiņš, tobrīd LZA viceprezidents, kaismīgi runāja par vēstures analoģijām, kā veidojušās zinātnieku attiecības ar varu. Atgādinot, ka senā Atēnu sabiedrība savam dižajam domātājam Sokratam likusi izdzert indi, ka zinātniekus Latvijā nesadzirdēs, ja tie nebūs varas struktūrās. Vērojams “katastrofāls varas nihilisms pret intelektu”, to gan teica cits akadēmiķis, Jānis Freimanis. Manuprāt, Stradiņš skaidri redzēja latviešu zinātniekus, mūsu institūtu sasniegumus un vājās vietas Eiropas un pasaules kontekstā. Viņš šajā grūtajā pārejas posmā pirmais iezīmēja robežšķirtni, runājot par zinātnes prioritātēm lielās un mazās valstīs. Gribas domāt, ka minētā publikācija ar gana provokatīvo vaicājumu (vai Latvijai zinātne vispār vajadzīga?) mani pakāpeniski pietuvināja zinātnieku templim Akadēmijas laukumā 1. Stradiņš labi apzinājās, ka ar pūces gudrību vien nepietiks. Proti ar to, ka daži akadēmiskās saimes pārstāvji paši nonāk varas augstākajā ešelonā (premjeri Ivars Godmanis un Einārs Repše) krietni par maz. Ka par latviešu zinātnes problemātiku, potenciālu un izredzēm starptautiskajos ūdeņos jābūt lietas kursā arī plašākai sabiedrībai. Akadēmijas vadība itin bieži dāvāja savu uzticību šo rindu autoram, kas gan nenozīmēja, ka no ārpolitiskā komentētāja pārtapu naskā reportierī, kas apmeklē laboratorijas vai arheologu izrakumus. Jāni Stradiņu esmu klausījies, runājot dažādās auditorijās nevien Rīgā, bet arī citviet Latvijā. Tematiskais loks visplašākais — no senvēstures līdz mūsdienām, no Kurzemes hercogistes līdz grāfa Borha grāmatām Varakļānos un Krakovā. Tuvāk vēlos pastāstīt par viņa līdzdalību kāda latviešu likteņstāsta izpētes procesā, kas Latvijas vēsturē nav tas īpaši izgaismotais. Tie ir kurelieši, vīri ar ieročiem Kurzemes cietoksnī zem sarkabaltsarkanā karoga 1944. gada rudenī. Kopā ar diviem Zinātņu akadēmijas vīriem — akadēmiķi Oļģertu Lielausi un radioastronomu Edgaru Bervaldu — izstaigājām Ugāles puses mežus, Abavas krastus un vairākas mājvietas, lai nonāktu pie padrūma secinājuma. Uz tā pamata tapa raksts “Aizaug kureliešu pēdas Kurzemē” (Mēs, 21.06.2003.). Akadēmiķis Lielausis, pats būdams Zlēku puses cilvēks, par situāciju agrākajās kauju vietās bija informējis LZA vadību. Pēc pusgada tapa Jāņa Stradiņa parakstīts Zinātņu akadēmijas rīkojums “Par iniciatīvas grupas izveidošanu” (19.02.2004.). Šajā grupā kā locekļi tika iekļauti E. Bervalds, akadēmiķis Jānis Bērziņš, vēstures pētnieks Dzintars Ērglis, kinorežisors Jānis Streičs un žurnālists V. Hermanis. Ideja nepavisam nebija veidot kādu paralēlu vēsturnieku kopu. Drīzāk — apzināt, atgādināt, kaut ko iemūžināt. Kā teikts minētajā rīkojumā, “lai saglabātu vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās vārdā nestiem upuriem”. Iniciatīvas grupa tika izveidota, “lai veicinātu to vietu apzināšanu un atzīmēšanu, kurās notika kureliešu pēdējās izšķirošās cīņas ar vācu okupantu soda vienībām Ventspils rajona Zlēku un Cirkales apkārtnē”. Jānis Stradiņš, labi orientējoties “Kurzemes cietokšņa” (Festung Kurland) labirintos un finesēs, arī pats pieslēdzās grupas aktivitātēm. Pirmām kārtām tās bija izbraukuma sēdes, informējot vietējo sabiedrību par kureliešu gaitām un traģiskajiem pavērsieniem kara noslēguma cēlienā. 2004. gada 7. oktobrī no Rīgas uz Zlēkām devās autobuss ar LZA iniciatīvas grupas locekļiem, žurnālistiem kuriem vēlāk pievienojās vēstures pētnieki no Ventspils un Liepājas. Atbraucējus sagaidīja pagasta padomes priekšsēdētāja Velga Umbraško, viens no pirmajiem runātājiem tēmas “Kureliešu kustības beigu posms” ietvaros bija Jānis Stradiņš. Viņa sacītais vārds kā allaž rada dzīvu atbalsi — par to, ka vēsturei saglabājama katra liecība, ka cieņas apliecinājumi var būt daudzi un dažādi. Tobrīd aktuāla bija doma par svētbirzes stādīšanu, par piemiņas zīmes “Akmens mednis” izveidi leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīnītājiem. Tajā reizē mūsu vidū bija arī akadēmiķis Saulvedis Cimermanis un no Stokholmas atbraukušais LZA goda doktors Leonīds Siliņš. Apmeklējām arī Zlēku pamatskolu un Zlēku traģēdijas upuru memoriālu. Bija radīts ”Rubeņa fonds”, un kureliešu tēma guva sabiedrisku atbalsojumu. Pusgadu vēlāk, 2005. gada 29. aprīlī, labie nodomi vismaz daļēji Zlēkās tika īstenoti. Ieradās vietējie zemessargi, citi novadnieki, mežsaimniecības institūta “Silava” ļaudis ar koku dēstiem. Savu ozoliņu iestādīja arī akadēmiķis J. Stradiņš, kurš šajā Otrā pasaules kara upuriem veltītajā pasākumā teica emocionālu uzrunu. Tas viss — Zlēku pamatskolas teritorijā. Skola 2016. gadā slēgta, daļa no stādījumiem sakuplojuši un aug augumā. Iniciatīvas grupa 2010. gada 9. februārī lēma par savas darbības izbeigšanu. Un tomēr turpinājums sekoja. Arvīds Krievs uzņēma kureliešiem veltītu filmu “Dancis pa trim”, šosejas Rīga—Ventspils 141. kilometrā stendā iezīmētas toreizējo kaujinieku bunkuru vietas. Vēl šajā uzskaitījumā noteikti mināms Ugālē izveidotais “Rubeņa bataljona muzejs”, kur notikušas vairākas spriegas diskusijas, piemēram, konference “Vide. Vara. Varoņi” (2011), LCP dibināšanas gadadienai veltīti lasījumi (2013) un citas. Šo notikumu ķēdi pieminu galvenokārt ar domu, lai mēs atcerētos Jāņa Stradiņa viedumu un spēju iekustināt svārstu, kam vajadzīgs kā zinātnieka redzējums, tā praktiķu pieslēgšanās. Esmu vērojis rāmi nosvērtā Stradiņa līdzdalību samērā daudzās LZA izbraukuma sēdēs dažādās Latvijas vietās. Kā savējo ar stāvovācijām viņu sagaidīja klātesošie Viesītes kultūras namā, kur notika V Sēlijas kongress. Zīmīgā vietā, zīmīgā dienā —08.08.08. Pirms tam man bija gods viņu intervēt “Neatkarīgajai” (“Kā tev klājas, sēļu zeme?”, publicēta tajā pašā dienā). Varēju pārliecināties, cik perfekti viņš zina stāstu par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem kopš 13. gadsimta. Kongresa gaitā, kad iespējams laika trūkuma dēļ nebija ieplānots Paula Stradiņa memoriālā muzeja apmeklējums, pats uz savu roku guvu apstiprinājumu vēl dažiem Jāņa Stradiņa agrākiem paudumiem. Piemēram, ka Viesīte ir labi sakopta pilsētiņa, kurai akūti trūkst labu ceļu, tūrisma mītņu un darba vietu. To sēļu novadnieciskās kopības sargātājs ļoti jūtami pārdzīvoja. Mana cieņa Jānim Stradiņam par tām atklāsmēm, kad viņš runājis par zinātnieka morālās atbildības kritērijiem (šoreiz neskarot motīvus, kādēļ viņš 1995. gadā atteicās saņemt Triju Zvaigžņu ordeni). Savu viedokli viņš paudis arī tādās reizēs, kad veselības stāvokļa dēļ varētu atrunāties. 1996. gada 17.–19. maijā Gētes institūtā Rīgā notika konference “Dzīvā pagātne”. Sasirdzis būdams, viņš bija atsūtījis savu tekstu, ko nolasīja Andrejs Urdze. Tajā īsos vilcienos konceptuāli bija izvērtēts veselas inteliģences paaudzes liktenis. Netieši sniedzot atbildi uz grūto jautājumu — kālab latviešiem nebija sava Vāclava Havela vai Andreja Saharova. Kad strādāju “Neatkarīgās Cīņas” redakcijā, balstoties uz lasītāju aptaujām, tika veidots t.s. Sirdsapziņas parlaments. Tajā allaž parādījās Jāņa Stradiņa vārds (līdzās Ilmāram Lazovskim, Eduardam Pāvulam, Raimondam Paulam u.c.). Kādā brīdī tiku nominēts par šī neformālā veidojuma koordinatoru. Uzdevums bija pulcēt Preses namā tautā mīlētos cilvēkus kāda konkrēta jautājuma apspriešanai. Vienā gadījumā man J. Stradiņa vārdam pretim fiksēta atzīme — “būs, lai gan pašam tobrīd ir ZA sēde”. Intervijās un arī privātās sarunās akadēmiķis allaž ar lielu respektu pieminējis savu tēvu Paulu Stradiņu. “Tēvs ļoti vēlējās, lai es eju ķīmijā, jo uzskatīja, ka jāstrādā kādā praktiskākā specialitātē (iepretim dabas zinātņu vēsturei, intervijā “Zinātne cauri gadsimtiem”, “Neatkarīgā”, 13.03.2010.). Savas dzīves jubilejas svinību reizē Zinātņu akadēmijā, liekas 2008. gadā, viņa īpaši pateicības vārdi bija veltīti dzīvesbiedrei: ”Paldies Laimai, kura mani šajās gaitās visu laiku bīdījusi un bukņījusi…”. Pēdējo reizi man neformāla saruna ar Jāni Stradiņu bija 2016. gadā kādā RLB rīkotā pasākumā. Viņš interesējās par grāmatā “Zem LKP kupola” (Jumava, 2016) minēto “padomju aristokrātijas ligzdu”, respektīvi namu Kr. Valdemāra ielā 99/101. Profesors vēlējās zināt, vai autoram par tā iemītniekiem zināms kaut kas vairāk par grāmatā publicēto. Nebija personības Latvijas 20. gadsimta vēsturē, par ko savs skatpunkts vai piebildums nebūtu Jānim Stradiņam. Plus viņa perfektais priekšstats par latviešiem, zinātnes pilāriem, trimdā. (“Bruno Jirgensona populārzinātniskās grāmatas tēva bibliotēkā bija mana iemīļota lasāmviela.”). To lielos vilcienos zinājām mēs, žurnālisti, to zināja Cicerona balvas koordinators Miervaldis Mozers. Diezin vai kļūdīšos apgalvodams, ka latviešu un arī Baltijas zinātnieku aprindās bieži tika dzirdēti tie paši atslēgas vārdi — “pajautājiet Stradiņam”. “Zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tā ir”, sacījis Luijs Pastērs (1822–1895). Akadēmiķa dzīves gājums apliecina šīs tēzes pareizību, vienalga no kura gala lasām. Viņa dzimtene bijusi kā nedalāma trīsvienība — Latvija, Sēlija, Pārdaugava. Dziļi simboliski, ka atmiņu stāstiem un vizuāliem atskatiem uz tik raženo mūžu lietainajā 2019. gada 7. decembra pievakarē bija izvēlēts jaunais LU Zinātņu nams. Paldies tuviniekiem un Universitātei par šādu saslēgumu. Manā atmiņā Jānis Stradiņš paliks nevis kā mūsdienu Aristotelis ziloņkaula tronī, bet kā atsaucīgs, ārēji vienkāršs un sarunai atvērts laikabiedrs.
Dina Balode
2001. gada 10. martā Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu mūzikā tika pasniegta Raimondam Paulam. Pasniedzot balvu, Jānis Stradiņš teica: “Mēs mājās spriedām, vai šīs dienas laureāts ir elitārs? Ir politiskā elite, ir intelektuālā elite, ir mūzikas elite – daudzas elites ir mums. Un tie ir ļoti augsti vārdi, ko mēs lietojam vietā un nevietā. Bet tad mums ir jāvaicā – vai tautasdziesma ir elitāra, vai Emīls Dārziņš bija elitārs, vai elitārs bija Beranžē? Un laikam ir kāda robeža, kad šis termins „elitārs” zaudē savu jēgu, kad aizpeld visas smalkās aprindas, visi gudrie lietpratēji, zinātāji un intelektuālie gardēži. Kad misijas apziņa, kad inspirācija, kad talants vienojas ar vienkāršību, tad iznirst tautas, nācijas un varbūt visas pasaules atzīts simbols un tas paliek uz visiem laikiem. Nevis kā komēta, nevis kā mākslīgais laikmeta pavadonis, bet kā zvaigzne. Un, ja tautai ir zvaigzne, tas ir skaisti.”