Manas darba gaitas cieši savijušās kopā ar akadēmiķi Jāni Stradiņu vismaz no 1993. gada, kad atgriezos Latvijas Zinātņu akadēmijā kā Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors. Pēdējā mūsu tikšanās reizē šajā saulē Paula Stradiņa slimnīcā 2019. gada 22. novembrī, nedēļu pirms viņa aiziešanas mūžībā, vēl prātojām par darāmo akadēmijā un atcerējāmies braucienu uz Ķīnu 2003. gadā. Toreiz, uz Lielā Ķīnas mūra esot, akadēmiķis bija iegrimis domās un atzinās man: “Es jau īstenībā te ļoti gribēju pabūt, jo savulaik arī mans tēvs Pauls Stradiņš ir šeit bijis.” Tas man spilgti iespiedies atmiņā kā vēl viens apliecinājums Jāņa Stradiņa pietātei un cieņai pret saviem vecākiem un savas dzimtas vēsturi. Varbūt tur arī meklējami pirmsākumi viņa attieksmei pret personībām vēsturē kā tādā, pievēršot līdzcilvēku un nereti arī plašas sabiedrības uzmanību tiem, kuri vēsturē atstājuši nozīmīgas pēdas neatkarīgi no tā, kuros laikos. Jānis Stradiņš, cita starpā bija tas, kurš ierosināja izveidot un novietot LZA vestibilā piemiņas plāksni Augstākās Padomes LTF frakcijai, kura Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielajā zālē 1990. gada pavasarī pulcējās vairākkārt, lai apspriestu 4. maija deklarācijas projektu. Viņš bija tas, kurš aicināja piešķirt LZA Goda doktora grādus 4. maija deklarācijas autoriem.
Viens no Stradiņa kunga mūža lielajiem darbiem ir Letonikas iedibināšana un šī virziena pētījumu attīstīšana. Viņš bijis visu astoņu Letonikas kongresu rīcības komiteju priekšsēdis, ilgus gadus ļoti sekmīgi vadīja Valsts pētījumu programmu “Letonika”, kuras ietvaros radās tādi unikāli izdevumi kā “Latvieši un Latvija” četros sējumos latviski un “Latvija un latvieši” divos sējumos, katrs – latviski, angliski un elektroniskā versijā, arī krieviski. Šie abi izdevumi noteikti atstās pēdas vēsturē, un pats Jānis Stradiņš tos uzskatīja par vienu no viņa mūža vērtīgākajiem veikumiem zinātnē.
Vienmēr esmu apbrīnojis Jāņa Stradiņa spējas neaizvainot cilvēkus, kuriem viņš veltījis kritiskus vārdus. Esmu tam bijis liecinieks daudzās sanāksmēs, kur pirmajās rindās sēdējuši ministri vai pat premjerministri, kuriem no tribīnes Jānis Stradiņš veltījis pārmetumus – no vienas puses tieši un nesaudzīgi, bet no otras – to pasakot ar smaidu un tā, ka kritizējamie ne tikai nav apvainojušies, bet apmierinātām sejām teikuši pat paldies Stradiņam par pamatotajiem aizrādījumiem, soloties censties vismaz kaut ko darīt lietas labā.
Visbeidzot bija reize, kad es Jānim Stradiņam visparastākajā darba dienā aiznesu ziedus uz kabinetu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur viņš bija palicis viens pēc nepamatotiem apvainojumiem un aizskarošiem pārmetumiem. Es labi zinu, ka vīrietis vīrietim ziedus nedāvina, un to ne sliktāk zināja pats Jānis Stradiņš. Tomēr tieši šī, manuprāt, bija tā reize, kas mūs satuvināja bez vārdiem. Atbalsts bez vārdiem, bet no sirds ir svarīgākais, kas var būt – to esmu mācījies un paturu prātā kopš tās reizes. Jāņa Stradiņa atbalstu bez vārdiem un no sirds esmu sajutis arī daudzos man izšķirīgos brīžos.
