Pēdējā tikšanās ar akadēmiķi Jāni Stradiņu
2019. gada 28. augustā, kad gandrīz visa pareizticīgo pasaule, tostarp Gruzijas Apustuliskā autokefālā ortodoksā baznīca, tradicionāli atzīmēja Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus (gruzīnu valodā Mariamoba), es divpadsmito reizi ierados Latvijā.
Simboliski — gan Gruzija, gan Latvija atrodas īpašā Dievmātes aizsardzībā. Ir zināms, ka viduslaikos Livoniju oficiāli sauca par Terra Mariana (Jaunavas Marijas zeme).
Man bija lielisks garastāvoklis, jo biju atvedis savas monogrāfijas “Gruzijas-Baltijas savstarpējo attiecību vēstures apraksti” otro — papildināto un pārstrādāto izdevumu.
Pirmais grāmatas eksemplārs, protams, pienācās tās zinātniskajam redaktoram Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta priekšsēdētājam, akadēmiķim Jānim Stradiņam, ar kuru mani jau vismaz desmit gadus saistīja cieša zinātniskā sadarbība. Tāpēc Jānis Stradiņš bija pirmais, kam piezvanīju. Sliktās pašsajūtas dēļ viņš nebija darbā. Tāpēc, atvainojies par to, viņš uzaicināja mani pie sevis mājās 7. septembrī.
Pirms tikšanās ar Jāni Stradiņu, sekojot viņa padomam, iedevu savas grāmatas eksemplārus LZA prezidentam Ojāram Spārītim, viceprezidentam Andrejam Krasņikovam, LZA īstenajiem locekļiem Tālavam Jundzim, Raitai Karnītei, Baibai Rivžai un Guntim Zemītim, LZA Starptautiskās daļas vadītajai Ilzei Trapencierei, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktorei Ventai Kocerei un citiem pazīstamiem zinātniekiem. Notika daudzas interesantas tikšanās — gan LZA, gan arī Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē.
Pats ar nepacietību gaidīju 7. septembri — ko par manu grāmatu teiks mans galvenais vērtētājs? Beidzot ilgi gaidītā diena pienāca, un es devos uz Stradiņu mājokli. Manas mīļotās Rīgas ielas bija saules pielietas un, kā vienmēr, brīnišķīgas… Noteiktajā laikā stāvēju pie Stradiņu mājas durvīm Krišjāņa Valdemāra ielā 99. Pēc īsa zvana durvis — ar viņam raksturīgo smaidu — atvēra mans dārgais skolotājs. Viņš aicināja ienākt un veda tieši pie klāta galda. Tad ar neslēptu interesi pārlūkoja manu grāmatu, ko līdz tam bija lasījis rokrakstā. Mūsu saruna nedaudz ievilkās, taču es centos akadēmiķi nenogurdināt. Viņš parādīja grāmatu savai dzīvesbiedrei Laimai, kas sliktas pašsajūtas dēļ pie galda nepienāca. Atvadoties es novēlēju viņam drīzu izveseļošanos. Viņš mani pavadīja ar sev neraksturīgu skumju skatienu un lūdza pirms aizbraukšanas ar viņu sazināties.
12. septembrī bija Laimas Stradiņas dzimšanas diena. Pa telefonu apsveicu savu skolotāju dzīvesbiedres dzimšanas dienā. Man pateicies, viņš sacīja: “Es arī gribu Jūs apsveikt ar pamatīgā darba izdošanu un arī ar šodienu — jums taču paliek 47 gadi. Cik atceros, šī ir jau ceturtā dzimšanas diena, ko atzīmējat Rīgā. Novēlu jums visu to labāko!”
12. septembrī, jau esot Rīgas lidostā, es vēlreiz piezvanīju Jānim Stradiņam, lai atvadītos no viņa. Pastāstīju, ka manas grāmatas atvēršanas svētki bija Latvijas Universitātes Vēstures institūtā, Akadēmiskajā bibliotēkā un Rīgas Tehniskajā universitātē. Telefona sarunas beigās Jānis Stradiņš teica: “Lūdzu, nododiet sirsnīgus sveicienus jūsu ģimenei, maniem gruzīnu draugiem un saulainajai Gruzijai. Esmu bieži bijis jūsu valstī un līdz pat šai dienai ar lielu prieku atceros tur pavadītās dienas. Novēlu jums visu to labāko un sekmīgu atgriešanos dzimtenē.”
Biju pārsteigts, cik skumji viņš izteica šos vārdus, jo, runājot ar mani, viņš vienmēr bija optimistiski noskaņots. Negaidot pārņēma slikta nojauta: varbūt viņš atvadās no manis uz visiem laikiem, jo jūt, ka šī ir mūsu pēdējā saruna? Bet tajā pat mirklī atgaiņājos no šīs domas, pārliecinot sevi, ka man tikai tā likās un Jānis Stradiņš dzīvos vēl ilgi.
2019. gada 10. decembrī akadēmiķim Jānim Stradiņam paliktu pilni 86 gadi. Kā vienmēr pēdējās desmitgades laikā, gaidīju šo dienu, lai viņu apsveiktu. Taču 29. novembra vakarā no Rīgas man piezvanīja Venta Kocere un skumjā balsī paziņoja par lielā skolotāja nāvi. Šī skumjā vēsts sāpīgi atsaucās manā sirdī — no dzīves aizgājis mīļš un tuvs cilvēks, kura piemiņu es glabāšu visu atlikušo mūžu…
Tieši pirms sešiem gadiem — 2013. gada 10. decembrī, kad akadēmiķim Jānim Stradiņam palika 80 gadi, Latvijas zinātnieku sabiedrība godpilni atzīmēja šo jubilejas datumu. Jubilejas krājumā bija nopublicēta arī mana apsveikuma vēstule ar virsrakstu: “Akadēmiķis Jānis Stradiņš gruzīnu zinātnieka skatījumā” (96.–98. lpp). Vēstulē atcerējos, kā es iepazinos ar viņu un kā viņš man palīdzēja un vadīja manu darbu, rakstot monogrāfiju “Gruzijas-Baltijas savstarpējo attiecību vēstures apraksti”.
Toreiz savu rakstu noslēdzu ar vārdiem: “Esmu dziļi pārliecināts, ka, ja vien senajiem grieķiem būtu bijusi iespēja piedalīties akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80 gadu svinībās, viņi būtu teikuši: “Dievi viņu ir novēlējuši cilvēkiem! Cilvēki, mīliet un sargājiet viņu!”” (98. lpp.)
Šodien ar nožēlu jāsaka, ka lielā latviešu zinātnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Stradiņa vairs nav mūsu vidū. Taču esmu dziļi pārliecināts, ka, ja vien senajiem grieķiem būtu bijusi iespēja piedalīties akadēmiķa Jāņa Stradiņa bērēs, viņi būtu teikuši: “Dievi viņu bija novēlējuši cilvēkiem! Un tagad viņš ir atgriezies pie dieviem!”
2019