Dieviņš nemirst, sevi mierināju, kad, dodoties uz Baltijas ceļa atceres sarīkojumu Berlīnē, septembra nogalē lidmašīnā pēdējo reizi sastapu Jāni Stradiņu.
«Dodos paārstēties,» viņš teica, balstīdamies uz dēla rokas, bet bija skaidrs, ka pēc nedēļas Gaismaspilī plānotajā Sēļu dienā viņš, ko pašvaldību reformas priekšvakarā gaidīja visi sēļu zemes patrioti, nepiedalīsies. Tad iedomājos, kāda laime bijusi man un vairākām paaudzēm Latvijai tumšākos laikus pārdzīvot kopā ar šo īstam latviešu Dieviņam līdzīgo personību — zinātnieku, enciklopēdistu, gaišreģi. Ar Jāņa Stradiņa vārdu noteikti saistāma viņa paša definētā Latvijas trešā Atmoda, Tautas frontes piedzimšana, valsts neatkarības un latviešu nacionālās pašapziņas atgūšana.
1987. gada vasarā Rodrigo Rikarda filmas Sirdsdaugava filmēšanas brīdī Ikšķiles baznīcdrupās, tagad Sv. Meinarda salā, mēs ar režisoru godbijībā sastingām, kad akadēmiķis bez jelkāda papīriņa, pirkstos virpinādams Daugavmalas puķīti, drosmīgi, gudri, programmatiski aizstāvēja mūsu likteņupi no iznīcības, no padomju koloniālisma, tāpat kā to Pļaviņu HES celtniecības gaidās izmisīgi bija mēģinājis viņa tēvs.
Drīz Jānis Stradiņš sāka un vadīja nacionālo simbolu atjaunošanas kustību. Cik svarīga tādam pasaules mēroga zinātniekam ir Latvija un tautas brīvība, pārliecinājos, kad viņš pārkrustījās un, laimīgā aizkustinājumā starodams, pirmo reizi kopš okupācijas gadiem vilka sarkanbaltsarkano karogu vēl Latvijas PSR Augstākās Padomes balkona mastā.
«Ja karogs atkal paceļas kā svētums, kā tautas sirdsapziņa, kā nāciju un zemi vienojošs faktors, pulks jeb tauta nav izformēti,» Stradiņš sacīja. Man viņš bija un paliek kā mūsu nācijas karognesējs un Tēvs.