Negribu rakstīt nekrologu. Labus vārdus cilvēkam ir jāpaspēj pateikt vēl dzīvam, arī atbalsta vārdus grūtā brīdī. Tāpēc esmu pateicīga liktenim, ka varu tagad citēt savu atklāto vēstuli Jānim Stradiņam, kas publicēta avīzē Neatkarīgā Cīņa 1995. gada 3. maijā saistībā ar to, ka akademiķa vārds tika atrasts čekas maisos.
«Grūti atrast vārdus… Grūti izteikt sajūtas, kas mani pārņēma, redzot akademiķi Jāni Stradiņu, kas televīzijā noguris skaidroja tautai, ka atsakās no tiesas prāvas, lai aizstāvētu savu godu (piedalīties tāda veida prāvā jau pavecajam zinātniekam liedz veselības stāvoklis), atsakās no Triju Zvaigžņu ordeņa un no tālākas līdzdalības Ordeņa domē. Tomēr visspēcīgākās jūtas, kas mani tobrīd pārņēma, bija kauns. Protams, nevis kauns par akadēmiķi, bet tiem, kas pieļāvuši valstī tādu situāciju, ka mūsu zinātnes, intelekta un Latvijas nācijas godprātības simbols Jānis Stradiņš bija spiests teikt šos rūgtos vārdus televīzijā. Jo augstāks koks, jo garāku ēnu tas met. Jūs, Stradiņa kungs, savā nodilušajā uzvalkā paceļaties garīgi pāri pūlim. Ir grūti būt lielākam par citiem. Ļoti grūti. Taču mēs, tie, kas esam apakšā, lielum lielā daļa mīlam Jūs. Un mūsu dēļ Jums ir jāiztur, par spīti visām politiskajām vētrām un viesuļiem. Lai arī kāds būtu Jūsu galīgais lēmums sakarā ar ordeni, mēs paliksim kopā ar Jums, akademiķi Stradiņ.»
Šo tekstu 1995. gadā Jānis Stradiņš izlasīja avīzē. Un atrada spēkus un laiku, lai izteiktu man pateicību ar roku rakstītā atbildes vēstulē.
Lai Jums gaišs ceļš, atgriežoties uz savu zvaigzni, akademiķi Jāni Stradiņ!