Jāņa Stradiņa personība Latvijas zinātnē, kultūrā un tautas gara dzīvē gadu desmitiem mirdzējusi daudzās šķautnēs. Tā ir vispārzināma patiesība, atšķiras vienīgi skatpunkti. Piedāvāju dažus savus žurnālista un politikas vērotāja fiksējumus un piezīmes. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas zinātnieku un zinātnes liktenis karājās mata gala. Daudzi pētnieki uzreiz pagāja malā, arī slavenais remantadīna autors Jānis Polis jutās aizmirsts. Mūsu zinātne pēc stabili garantētā drošinājuma PSRS lielvalsts paspārnē bija nonākusi brīvā kritienā. Nevaru spriest, kādas diskusijas par izdzīvošanu atklātas konkurences apstākļos noritēja augstceltnē, kuru tautas mutē aizvien dēvēja par Kolhoznieku namu. Viens no maniem atskaites punktiem ir kāda spriega saruna Žurnālistu nama kamīnzālē 1995. gada janvārī. Tolaik tur aizsāktajās sarunās tā dēvētā Preses kluba ietvarā piedalījās ministri, deputāti, censoņi politikā un jaunradītās biedrības. Viena no tām bija veltīta tēmai “Zinātne un vara”, ko esmu atreferējis plašākā rakstā “Vai Latvijai vajadzīga zinātne?” (“Neatkarīgā Cīņa”, 16.01.95.). Jānis Stradiņš, tobrīd LZA viceprezidents, kaismīgi runāja par vēstures analoģijām, kā veidojušās zinātnieku attiecības ar varu. Atgādinot, ka senā Atēnu sabiedrība savam dižajam domātājam Sokratam likusi izdzert indi, ka zinātniekus Latvijā nesadzirdēs, ja tie nebūs varas struktūrās. Vērojams “katastrofāls varas nihilisms pret intelektu”, to gan teica cits akadēmiķis, Jānis Freimanis. Manuprāt, Stradiņš skaidri redzēja latviešu zinātniekus, mūsu institūtu sasniegumus un vājās vietas Eiropas un pasaules kontekstā. Viņš šajā grūtajā pārejas posmā pirmais iezīmēja robežšķirtni, runājot par zinātnes prioritātēm lielās un mazās valstīs. Gribas domāt, ka minētā publikācija ar gana provokatīvo vaicājumu (vai Latvijai zinātne vispār vajadzīga?) mani pakāpeniski pietuvināja zinātnieku templim Akadēmijas laukumā 1. Stradiņš labi apzinājās, ka ar pūces gudrību vien nepietiks. Proti ar to, ka daži akadēmiskās saimes pārstāvji paši nonāk varas augstākajā ešelonā (premjeri Ivars Godmanis un Einārs Repše) krietni par maz. Ka par latviešu zinātnes problemātiku, potenciālu un izredzēm starptautiskajos ūdeņos jābūt lietas kursā arī plašākai sabiedrībai. Akadēmijas vadība itin bieži dāvāja savu uzticību šo rindu autoram, kas gan nenozīmēja, ka no ārpolitiskā komentētāja pārtapu naskā reportierī, kas apmeklē laboratorijas vai arheologu izrakumus. Jāni Stradiņu esmu klausījies, runājot dažādās auditorijās nevien Rīgā, bet arī citviet Latvijā. Tematiskais loks visplašākais — no senvēstures līdz mūsdienām, no Kurzemes hercogistes līdz grāfa Borha grāmatām Varakļānos un Krakovā. Tuvāk vēlos pastāstīt par viņa līdzdalību kāda latviešu likteņstāsta izpētes procesā, kas Latvijas vēsturē nav tas īpaši izgaismotais. Tie ir kurelieši, vīri ar ieročiem Kurzemes cietoksnī zem sarkabaltsarkanā karoga 1944. gada rudenī. Kopā ar diviem Zinātņu akadēmijas vīriem — akadēmiķi Oļģertu Lielausi un radioastronomu Edgaru Bervaldu — izstaigājām Ugāles puses mežus, Abavas krastus un vairākas mājvietas, lai nonāktu pie padrūma secinājuma. Uz tā pamata tapa raksts “Aizaug kureliešu pēdas Kurzemē” (Mēs, 21.06.2003.). Akadēmiķis Lielausis, pats būdams Zlēku puses cilvēks, par situāciju agrākajās kauju vietās bija informējis LZA vadību. Pēc pusgada tapa Jāņa Stradiņa parakstīts Zinātņu akadēmijas rīkojums “Par iniciatīvas grupas izveidošanu” (19.02.2004.). Šajā grupā kā locekļi tika iekļauti E. Bervalds, akadēmiķis Jānis Bērziņš, vēstures pētnieks Dzintars Ērglis, kinorežisors Jānis Streičs un žurnālists V. Hermanis. Ideja nepavisam nebija veidot kādu paralēlu vēsturnieku kopu. Drīzāk — apzināt, atgādināt, kaut ko iemūžināt. Kā teikts minētajā rīkojumā, “lai saglabātu vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās vārdā nestiem upuriem”. Iniciatīvas grupa tika izveidota, “lai veicinātu to vietu apzināšanu un atzīmēšanu, kurās notika kureliešu pēdējās izšķirošās cīņas ar vācu okupantu soda vienībām Ventspils rajona Zlēku un Cirkales apkārtnē”. Jānis Stradiņš, labi orientējoties “Kurzemes cietokšņa” (Festung Kurland) labirintos un finesēs, arī pats pieslēdzās grupas aktivitātēm. Pirmām kārtām tās bija izbraukuma sēdes, informējot vietējo sabiedrību par kureliešu gaitām un traģiskajiem pavērsieniem kara noslēguma cēlienā. 2004. gada 7. oktobrī no Rīgas uz Zlēkām devās autobuss ar LZA iniciatīvas grupas locekļiem, žurnālistiem kuriem vēlāk pievienojās vēstures pētnieki no Ventspils un Liepājas. Atbraucējus sagaidīja pagasta padomes priekšsēdētāja Velga Umbraško, viens no pirmajiem runātājiem tēmas “Kureliešu kustības beigu posms” ietvaros bija Jānis Stradiņš. Viņa sacītais vārds kā allaž rada dzīvu atbalsi — par to, ka vēsturei saglabājama katra liecība, ka cieņas apliecinājumi var būt daudzi un dažādi. Tobrīd aktuāla bija doma par svētbirzes stādīšanu, par piemiņas zīmes “Akmens mednis” izveidi leitnanta Roberta Rubeņa bataljona cīnītājiem. Tajā reizē mūsu vidū bija arī akadēmiķis Saulvedis Cimermanis un no Stokholmas atbraukušais LZA goda doktors Leonīds Siliņš. Apmeklējām arī Zlēku pamatskolu un Zlēku traģēdijas upuru memoriālu. Bija radīts ”Rubeņa fonds”, un kureliešu tēma guva sabiedrisku atbalsojumu.
Pusgadu vēlāk, 2005. gada 29. aprīlī, labie nodomi vismaz daļēji Zlēkās tika īstenoti. Ieradās vietējie zemessargi, citi novadnieki, mežsaimniecības institūta “Silava” ļaudis ar koku dēstiem. Savu ozoliņu iestādīja arī akadēmiķis J. Stradiņš, kurš šajā Otrā pasaules kara upuriem veltītajā pasākumā teica emocionālu uzrunu. Tas viss — Zlēku pamatskolas teritorijā. Skola 2016. gadā slēgta, daļa no stādījumiem sakuplojuši un aug augumā. Iniciatīvas grupa 2010. gada 9. februārī lēma par savas darbības izbeigšanu. Un tomēr turpinājums sekoja. Arvīds Krievs uzņēma kureliešiem veltītu filmu “Dancis pa trim”, šosejas Rīga—Ventspils 141. kilometrā stendā iezīmētas toreizējo kaujinieku bunkuru vietas. Vēl šajā uzskaitījumā noteikti mināms Ugālē izveidotais “Rubeņa bataljona muzejs”, kur notikušas vairākas spriegas diskusijas, piemēram, konference “Vide. Vara. Varoņi” (2011), LCP dibināšanas gadadienai veltīti lasījumi (2013) un citas. Šo notikumu ķēdi pieminu galvenokārt ar domu, lai mēs atcerētos Jāņa Stradiņa viedumu un spēju iekustināt svārstu, kam vajadzīgs kā zinātnieka redzējums, tā praktiķu pieslēgšanās. Esmu vērojis rāmi nosvērtā Stradiņa līdzdalību samērā daudzās LZA izbraukuma sēdēs dažādās Latvijas vietās. Kā savējo ar stāvovācijām viņu sagaidīja klātesošie Viesītes kultūras namā, kur notika V Sēlijas kongress. Zīmīgā vietā, zīmīgā dienā —08.08.08. Pirms tam man bija gods viņu intervēt “Neatkarīgajai” (“Kā tev klājas, sēļu zeme?”, publicēta tajā pašā dienā). Varēju pārliecināties, cik perfekti viņš zina stāstu par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem kopš 13. gadsimta. Kongresa gaitā, kad iespējams laika trūkuma dēļ nebija ieplānots Paula Stradiņa memoriālā muzeja apmeklējums, pats uz savu roku guvu apstiprinājumu vēl dažiem Jāņa Stradiņa agrākiem paudumiem. Piemēram, ka Viesīte ir labi sakopta pilsētiņa, kurai akūti trūkst labu ceļu, tūrisma mītņu un darba vietu. To sēļu novadnieciskās kopības sargātājs ļoti jūtami pārdzīvoja. Mana cieņa Jānim Stradiņam par tām atklāsmēm, kad viņš runājis par zinātnieka morālās atbildības kritērijiem (šoreiz neskarot motīvus, kādēļ viņš 1995. gadā atteicās saņemt Triju Zvaigžņu ordeni). Savu viedokli viņš paudis arī tādās reizēs, kad veselības stāvokļa dēļ varētu atrunāties. 1996. gada 17.–19. maijā Gētes institūtā Rīgā notika konference “Dzīvā pagātne”. Sasirdzis būdams, viņš bija atsūtījis savu tekstu, ko nolasīja Andrejs Urdze. Tajā īsos vilcienos konceptuāli bija izvērtēts veselas inteliģences paaudzes liktenis. Netieši sniedzot atbildi uz grūto jautājumu — kālab latviešiem nebija sava Vāclava Havela vai Andreja Saharova. Kad strādāju “Neatkarīgās Cīņas” redakcijā, balstoties uz lasītāju aptaujām, tika veidots t.s. Sirdsapziņas parlaments. Tajā allaž parādījās Jāņa Stradiņa vārds (līdzās Ilmāram Lazovskim, Eduardam Pāvulam, Raimondam Paulam u.c.). Kādā brīdī tiku nominēts par šī neformālā veidojuma koordinatoru. Uzdevums bija pulcēt Preses namā tautā mīlētos cilvēkus kāda konkrēta jautājuma apspriešanai. Vienā gadījumā man J. Stradiņa vārdam pretim fiksēta atzīme — “būs, lai gan pašam tobrīd ir ZA sēde”.
Intervijās un arī privātās sarunās akadēmiķis allaž ar lielu respektu pieminējis savu tēvu Paulu Stradiņu. “Tēvs ļoti vēlējās, lai es eju ķīmijā, jo uzskatīja, ka jāstrādā kādā praktiskākā specialitātē (iepretim dabas zinātņu vēsturei, intervijā “Zinātne cauri gadsimtiem”, “Neatkarīgā”, 13.03.2010.). Savas dzīves jubilejas svinību reizē Zinātņu akadēmijā, liekas 2008. gadā, viņa īpaši pateicības vārdi bija veltīti dzīvesbiedrei: ”Paldies Laimai, kura mani šajās gaitās visu laiku bīdījusi un bukņījusi…”. Pēdējo reizi man neformāla saruna ar Jāni Stradiņu bija 2016. gadā kādā RLB rīkotā pasākumā. Viņš interesējās par grāmatā “Zem LKP kupola” (Jumava, 2016) minēto “padomju aristokrātijas ligzdu”, respektīvi namu Kr. Valdemāra ielā 99/101. Profesors vēlējās zināt, vai autoram par tā iemītniekiem zināms kaut kas vairāk par grāmatā publicēto. Nebija personības Latvijas 20. gadsimta vēsturē, par ko savs skatpunkts vai piebildums nebūtu Jānim Stradiņam. Plus viņa perfektais priekšstats par latviešiem, zinātnes pilāriem, trimdā. (“Bruno Jirgensona populārzinātniskās grāmatas tēva bibliotēkā bija mana iemīļota lasāmviela.”). To lielos vilcienos zinājām mēs, žurnālisti, to zināja Cicerona balvas koordinators Miervaldis Mozers. Diezin vai kļūdīšos apgalvodams, ka latviešu un arī Baltijas zinātnieku aprindās bieži tika dzirdēti tie paši atslēgas vārdi — “pajautājiet Stradiņam”.
“Zinātnei nav tēvzemes, bet zinātniekam tā ir”, sacījis Luijs Pastērs (1822–1895). Akadēmiķa dzīves gājums apliecina šīs tēzes pareizību, vienalga no kura gala lasām. Viņa dzimtene bijusi kā nedalāma trīsvienība — Latvija, Sēlija, Pārdaugava. Dziļi simboliski, ka atmiņu stāstiem un vizuāliem atskatiem uz tik raženo mūžu lietainajā 2019. gada 7. decembra pievakarē bija izvēlēts jaunais LU Zinātņu nams. Paldies tuviniekiem un Universitātei par šādu saslēgumu. Manā atmiņā Jānis Stradiņš paliks nevis kā mūsdienu Aristotelis ziloņkaula tronī, bet kā atsaucīgs, ārēji vienkāršs un sarunai atvērts laikabiedrs.

Voldemārs Hermanis, žurnālists, ārpolitikas komentētājs