Stradiņa laikmets ķīmijā un latvietībā. 

Ir cilvēki, ko mēs varam dēvēt par laikmetu pasaules, valsts vai nācijas dzīvē. Jāņa Stradiņa dzīve un darbs latviešiem un ķīmiķiem nozīmē laikmetu. Gluži kā, runājot par medicīnu, mēs mēdzam runāt par Paula Stradiņa, Kristapa Rudzīša vai Vilhelma Kaņepa laiku, skatoties no ķirurģijas, medicīnas filozofijas vai varas pozīcijām, turpmāk ķīmijā, latvietības un zinātnes vēsturē mēs varēsim runāt par Jāņa Stradiņa laiku. Šis laiks sakritīs ar citiem laikiem, piemēram, komunisma celtniecības, II pasaules kara un aukstā kara, antibiotiku un antibiotiku rezistences, Latvijas Atmodas, Tautas frontes, privatizācijas vai globālās sasilšanas laikmetiem, kā arī Organiskās sintēzes institūta ziedu laiku. Par to laiku tiks teikts „Tāds bija mūsu laiks” parafrāzi ņemot no Jāņa Stradiņa, Kārļa Ērika Arona un Arņa Vīksnas grāmatas nosaukuma.

Laikmetu raksturo atrašanās īstajā laikā un īstajā vietā. Vieglāk šo atziņu raksturot, ieskatoties tālākā pagātnē. Profesoru Paulu Stradiņu mēs no grāmatu vākiem un lapaspusēm, gleznas P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, dažādiem mākslas un pseidomākslas darbiem pazīstam kā nedaudz salīkušu ķirurgu baltā halātā ar ārsta cepurīti gandrīz līdz uzacīm un vieglu smaidu acīs. Šo bildi piecdesmito gadu sākumā pie slimnīcas otrā operāciju bloka ar fotoaparātu FED noknipsējis toreizējais Paula Stradiņa asistents, nodaļas vadītājs, ķirurgs Jevgēņijs Linārs, kurš jau pēc dažiem gadiem ķirurģiju pameta un kļuva par gastroenterologu, zinātnieku, kas radīja pHmetriju un vadīja laboratoriju Eksperimentālās medicīnas institūtā. Bet tālajos piecdesmitajos gados, būdams jauns ķirurgs, Jevgēņijs Linārs bija aizrāvies ar fotografēšanu, nēsāja līdz kameru, no kinofilmām grieza filmiņas un vakaros tās mājās attīstīja. Nešaubīgi, ka profesors Pauls Stradiņš savā dzīvē ir fotografēts bez cepures un uzvalkā, gan darbā, gan saviesīgos pasākumos, gan klīnikā, gan medicīnas institūtā, gan muzejā, bet vienmēr un visur, tiklīdz kāds vēlas ierakstīt kādu šķirkli par profesoru Paulu Stradiņu, viņš interneta dzīlēs vai Medicīnas muzejā atrod Jevgeņija Lināra nejaušo fotogrāfiju īstajā laikā un īstajā vietā, un šājā fotogrāfijā mēs redzam profesoru kā ķirurgu, kā ārstu un kā cilvēku.

Šobrīd mēs varam tikai iezīmēt Jāņa Stradiņa vietu no tālākas nākotnes perspektīvas. Ķīmiķis, Latvijas atmodas seja, Latvijas Zinātņu akadēmijas reformators un prezidents, zinātnes un latvietības vēsturnieks, Sēlijas un Latvijas patriots. Visas šīs laikmeta iezīmes paliks padarītos darbos, sarakstītās grāmatās, filmu, ziņu kanālu un YouTube fragmentos. Vismaz no 2019. gada perspektīvas raugoties kopā saplūst zinātnes un medicīnas vēsture ar latvietību. Jānis Stradiņš paliek vēsturē ar runām 1988. gada Radošo savienību plēnumā un Tautas manifestācijā Mežaparkā. 1989. gada 19. jūnijā Vispasaules pirmo latviešu ārstu kongresa pirmo plenārsēdi sāka Jānis Stradiņš ar ievadlekciju „Latvija un latvieši pasaulē”. Un šajā lekcijā viņš vērtēja tādus jautājumus kā Latvija un latvieši pasaulē, Latvijas vēsturiskā vieta starp Austrumiem un Rietumiem, latviešu nācijas identitāte un vienotība, Latvijas un latviešu prestižs pasaulē. Un būtiski– 1989. gadā viņš aicināja risināt trīs savstarpēji saistītas pamatproblēmas: brīvību, ekonomisko labklājību un tautas dzīvā spēka saglabāšanu un pavairošanu.

Par Jāņa Stradiņa veikumu, atziņām, pētījumiem un secinājumiem rakstīs vēl ilgi, bet īstais apzīmējums viņa veikumam ir – viņš bija īstais vīrs īstajā vietā un īstajā laikā, un šāda cilvēka mūžu mēs saucam par laikmetu Latvijas vēsturē.

Pēteris Apinis, ārsts